Apsveikumi Draudzības

Katrai skaņai,
katram brīdim,
katrai lietai,
katram vārdam,
un katram pieskārienam ir
sava vērtība, lai to
ieraudzītu – jāatver acis.

Ervins Boikovs

Ir labi tad, ja kāds Tev saka:
“Draugs, neskumsti Tev blakus esmu es!”
Tad vieglāk ejama ir katra taka,
Un katra diena jaunu prieku nes.

Ir labi tad, ja kāds tev klusi saka –
Draugs, neskumsti, tev blakus esmu es.
Tad vieglāk ejama ir katra taka
Un katra diena jaunu prieku nes!

Uz mūsu draudzības takas
Neļausim nezālēm augt.
Laime un prieks lai staro,
Lai sirsnība plaukst.

Par draugu var saukt:
Tikai to cilvēku,
Kuram Tu vari uzticēt
Savu dzīvi, savu sirdi
Un sevi pašu.

Cik svarīgs, Draugs,
Tu manā dzīvē esi!
Vai Tu maz zini to?
Bez Taviem smiekliem
Nobāl manējie;
Bez Taviem darbiem
Pazūd manējie;
Bez mūsu sarunām
Man vakars atnāk pārāk kluss
Un daudz lēnāk dienas iet!
Katru dienu gaidu brīdi,
Kad nejauši sastapšu Tevi..

Ziemas vakars tērpjas siltā miegā,
Debess telpā reta zvaigzne dziest,
Es pie tevis steidzos sapņu zirgā
Pasacīt par draudzību paldies!

Tik draudzība dzivē
Tas skaistākais vārds.
To nespēj lauzt vētras,
Ne pasaules lāsts.

Dzīve nav dzeja.
Nedz puķu leja,
Dzīve ir kaujas lauks.
To ievēro draugs!

Ar ticību brīnumam pasaulē raugies,
Kaut zini – varbūt vispār tā nav.
Bet vai tad brīnums nav dzīve un draugi,
Kas allaž par tevi nomodā stāv?

Ziedi novīst līdz ar laukiem,
Miglā tērpies saules riets,
Tikai atmiņas no draugiem
Mūžam degs kā akmens zieds.

Varbūt tas izkalusīsies neglīti,
Bet draudzība tāda īsta
Kaut kur ir bīstama:
Tā ir bumba ar laika degli.
Pat vislabākais draugs
Var klūt par ienaidnieku,
Un ar ļaunu atriebības prieku
Viņš tev metīs ar akmeņiem – tiem
No jūsu draudzības pamatiem.
Un negaidi, ka tevi saudzēt ies.
Nē tu neklūsi netīrs ar vēzienu slaiku,
Tu nesviedīsi tam akmeņus pretī,-
Tev tikai negribēsies labu laiku
Ne ar vienu vairs draudzēties.

Mums gribas degt un starot tā,
Kā svecei egles zariņā,
Ikvienam roku noglāstīt
Un laipnu vārdu pasacīt!

Draugs tu esi labākais,
Humorā visforšākais!
Draugi būsim mūžu ilgu,
Nebūs mūsu starpā ķildu!

Draudzība ir dāvana,
Par kuru atlīdzību neprasa,
To nevar ne nopirkt, ne pārdot,
Bet var saņemt par velti –
Bezgala daudz vai nemaz…

Var strautiņš izšķirt divus kokus,
Bet viņu saknes kopā būs,
Var liktens izšķirt divus draugus,
Bet viņu sirdis nespēs šķirt.

Tikai tu un es,
Tikai abi mēs,
Varēsim kopā ko spēt,
Jo mūsu draudzība –
Ir stiprāka nekā vējš,
Stiprāka nekā ūdens, uguns vai lietus.
Draudzība – tā ir lieta, ko nepārspēt nevienam!

Tev pretī veras mīļi skati
Un rokas roku maigi skauj.
Teic draugu lūpas vēlējumu vārdus
Un skūpsts uz vaiga noskan kluss.

Draudzība sākas kā pasaka,
Kā krāšņu ziedu vija,
Un beidzas arī kā pasaka
Ar diviem vārdiem Reiz bija…

Smejies vai raudi,
Mēs vienmēr būsim draugi!

Cieni mani, kā es Tevi,-
Mūžam būsim mēs ar Tevi!
Veci draugi neierūs,-
Tie Tev allaž blakus būs!

Lai zem Tava loga,
Vienmēr roza rozes zied,
Un zem Tavām roza rozēm
zalja varde dzied!

Atceries visas skaistās dienas,
Atceries priekus, bēdas nevienas,
Atmiņas paliek, tās nezūd nekad,
Pat, ja jāšķiras būs mums kaut kad.

Tā ir draudzība, kas Tev acīs spīd,
Kas kā matu sprogas Tev uz kakla slīd…
Kas kā asaru pērles uz taviem vaigiem mirdz,
Kas kā klinšu akmens Tev guļ uz sirds,
Kas kā rozes dvešā plūst uz tavas krūts,
Kas kā zieds maigs priecāties man lūdz,
Kas kā noziegumi sirsniņā sāk spiest,
Kas kā debesu gaisma…
ataust….spīd….un dziest…..!!!!

Neej man pa priekšu,
Jo nevēlos sekot!
Nenāc aiz manis,
Jo nevēlos vest.
Nāc man blakus
Un esi mans draugs!

Draudzība ir zelta stīga
Parausi – vairs nesasiesi
Un ja tomēr sasiet spēsi
Mezglu izdzēst nevarēsi.

Vien draudzībai vara
Viskailāko zaru
Par ziedošu brīnumu
Padarīt.
Vien draudzība eņģeļa
Spārnus dod garam,
Un aiznes pie zvaigznēm,
Kas debesīs mīt.

Draudzība ir svēta lieta.
Draudzība ir mīlas lieta.
Draudzību mēs saglabāsim.
Cieši cieši noturēsim.

Draugi – tie ir enģeļi,
Kuri, tad, kad Tev ir ļoti grūti,
Palīdz piecelties un atgādina,
Ka vajag lidot.

Ja gribi nokļūt kalna galā,
tad neapstājies ceļa malā!
Ja gribi labus draugus gūt,
tad mācies pati laba būt!

Nepaej garām, ja kādreiz man skumjas ir sejā,
Draugs jau ir tas, kas vissmagākā brīdi mums klāt,
Gadās visstiprākam sastapties dzīvē ar sāpēm,
Gadās visdrošākam neziņu lielceļā stāt.

Es tev dodu vienu blusu,
Ko tev turēt kabatā,
Ja tu mani aizmirsīsi,
Lai tā iekož dibenā.

Draudzība…
Draudzība nav izmērāma-
Ne kilometros, ne soļos.
Tā nav sverama-
Ne kilogramos, ne gramos.
Nav noteikta laukuma-
Ne kvadrātmetri,
Ne pat visa galaktika.
Tā nav mērāma
Arī laika mērvienībās.
To nevar arī saskaitīt
Kā zvaigznes
Jeb pārlikt citā vietā
Kā puķupodu.
Līdzīgi kā mīlestība,
Tās iet blakus.
Mīlestība & draudzība…
Labākās draudzenes….

Viens vienīgs zieds
Tik skaists un krāšņš,
Viens vienīgs draugs,
Tik mīļš un dārgs!

Tos brīžus, kad mums jautri gājis,
Tos atceries un piemini,
Bet tos, kas tevi sāpināja,
Tos aizmirsti un piedod.

Skaisti gan ir dārgakmeņi,
Kad tie vizuļo un mirdz.
Tomēr dzīvē vairāk vērta
Kāda laba drauga sirds.

Kad satiku savu draugu,
Es nodomāju vai es viņam varēšu palīdzēt,
Bēdās, priekos, un pat skumjās.
Es ilgi domāju,
Līdz beidzot izdomāju,
Kad draugam jābūt,
Tāds kāds viņš ir no dabas.
Draugs, var būt gan labs,
Gan slikts,
Neviens nav tik idiāls,
Kā tavs draugs.

Par draugu nesauc kuru katru,
Ar šo vārdu nesvaidies,
Jo katram DRAUGS ir tikai viens,
Kurš sapratīs un palīdzēs.

Ir skaisti sapņiem laiku ziedot
Un skaistas atmiņas sev gūt!
Vēl skaistāk – mīlēt, ciest un piedot,
Par labu draugu draugam būt!

Ir grūti atrast ziedu,
Kas mūžam nenovīst,
Vēl grūtāk atrast draugu,
Kas mūžam uzticīgs.

Ziedi novīst līdz ar draugiem,
Miglā tērpies saules riets,
Tikai atmiņas no draugiem,
Mūžam degs kā akmens zieds.

Ne jau visi tie ir draugi,
Kas tik silti roku spiež.
Draugs ir tas, kas grūtā brīdī
Līdz ar Tevi sāpes cieš.

Kad vēji vakardziesmu čukst,
Un tālē zvaigznes mirdz,
Tad atceries, ka kaut kur pukst
Tev mīļa drauga sirds.

Atceries, kad skolā gājām,
Formuliņas nezinājām,
Kad pēc stundām palikām,
Tad pa logu izlēcām!

Draudzēsimies abi mēs,
Tā kā kaķi skriesim mēs,
Visi trauki mums tur plīsīs,
Ta ka visa māja bruks.

Aizaug ceļi ar garu zāli,
Uzsnieg sniegs un nokūst tas.
Aiziet draugs no drauga tālu,
Paliek tikai atmiņas.

Pasmaidi, lai skumjas zūd,
Pasmaidi, lai īgnums rimst,
Pasmaidot tu jutīsi laimi,
Pasmaidot pat draudzība dzimst!

…Tik viegli ir atrunāties,
ka laika jau nepietiek
ka nedrīkst ne brīdi stāties
tikai tā tālu tiek
tā brucam viens otram garām
jo baidāmies nokavēt
bet kamēr vien darbus darām
draugus var pazaudēt…

Ne vien tad, kad sirds lūzt no sāpēm,
Vajag kādu, kas glāstīs un sauks.
Reizēm arī, kad cilvēks grib klusēt,
Ļoti ir vajadzīgs draugs.

Lai tev jauki, labi klājas
Katru dzīves brītiņu,
Un lai sirdī saglabājas
Tev no manis atmiņas.

Ir svarīgi notvert to mirkli,
Kad skaņa par mūziku top,
Un galvenais notvert to mirkli,
Kad cilvēks par draugu top!

Nebūtu cilvēku nebūtu dzīves
Nebūtu dzīves nebūtu draudzības
Nebūtu draudzības nebūtu prieka
Ja nav prieka nav jēgas dzīvot!!

Kad vējš uz vakariem pūtīs
Un rožu pumpuri plauks
Pie Tevis daudz sveicienu sūtīs
Tavs bijušais jaunības draugs!

Iet dienas, steigsies gadi,
Kas zin, vai ceļi šķirsies mums,
Vienalga, kur mums saule dienas zeltīs,
Tik gaišs lai paliek tas, kas kopā pavadīts!

Ai, dvēsele brīnišķā tava,
Esi svētīts, ka man ir tāds draugs!
Es jūtu – no nicības skavas
Mums gars arvien brīvāks nu augs.

Lai zaļa tava jaunība
Kā rožu pumpurs vasarā
Lai pastāv mūsu draudzība
Kā akmens jūras dibenā.

Ej dzīvē ar smaidu,
Jo smaids uzvar naidu.
Smejies vai raudi,
Vienmēr būsim draugi!

Ir daudz pie debesīm zvaigžņu,
Un katra savādāk mirdz,
Ir daudz uz pasaules draugu,
Un katram savādāka sirds.

Smejies un smejies, nesēro draugs,
Ja dzīve tev sapņus plosa un jauc!
Smejies un smejies, kas bijis – lai zūd,
Jo skaistākie brīži pēc tam vēl būs!

Kā viļņi pazūd jūrā,
Tā draugi pasaulē,
No viļņiem paliek putas,
No draugiem atmiņas.

Dzer mīlu kā vīnu,
Par asarām smej,
Bet nepievil draugu,
Kurš uzticīgs Tev.

Ja tu redzi tumšā naktī
Divas mazas zvaigznītes,
Atceries, tās esam mēs –
Mīļās, labās draudzenes.

Tos brīžus, kad mums jautri gāja –
To, lūdzu, atceries!
Bet to, kad tevi sāpināju –
Tos piedod man un aizmirsti!

Koks atstāj celmu,
Akmens – vietu,
Bet draugs draugam – atmiņas.