Man tev jāsaka tik milzīgs mīļums,
Ka man kauns par viņa milzīgumu.
Es nevaru pierunāt lūpas,
Lai viņasto pasaka.
Es nevaru salīgt ar papīru,
Lai tas viņu paņem.
Un neizsacīts
Tas nevar palikt.
Ar katru sekundi
Vairāk plīst kapilāri,
Kamēr saplīsīs pavisam.
Laikam tas viss
Mēmi krājies pa gadiem,
Apvārtījies ziedputekšņos
Pa priekiem un bēdām
Un tagad pieprasa
Savu reiziun tiesu.
Un stāv tā reize
Pār mani kā šķīlies
Un tagad vairs nedziestošs
Zibens.
Cik negaisies bija jānāk,
Cik zibeņiem bija jāšķiļas,
Lai beidzot tie kļūtu
Nedziestoši!
/Ojārs Vācietis/