Mīlestības

Simtiem vārtu tev ir teikti
Simtiem darbu priekš tevis veikti,
Bet es domāju, ka ar vienu
Skūpstu iegūtu tavu cieņu.

Es mīlu tavas acis.
Tajās kā egles čiekuru
Sauli kaļ dzenis.
Un es mīlu tavas acis,
Kad tajās uzlec mēness.

Tad viņas tumšas un platas
Manī skatās un brīnās.
Es mīlu tavas acis,
Kad tajās saule ar mēnesi cīnās.

Es mīlu tavas acis,
Kad tās kā čūskas divas
Guļ izmisušas un aukstas,
It kā nemaz nebūtu dzīvas.

Es mīlu tavas acis,
Kad tās kā lāzeri divi
Izdeg un izskrien
Caur manu dzīvi.

Bet visvairāk es mīlu, kad tavās acīs
Dzenis sauli kā čiekuru kaļ
Un zelta sēkliņas mazas
Birst dvēselē atpakaļ.

Mazas zelta sēkliņas birst…
Es to nomodā redzu un miegā.
Reizēm kāda sēkliņa iekrīt
Arī pie manis sniegā.

/Imants Ziedonis/

Lūgs Tevi mēmi katra siena
Un pirmie putni skaļi lūgs
Lai tajā vājprātīgā dienā
Man Tavas elpas nepietrūkst

Nāc, savā svelmē apsvilini
Lai kļūst par zvanu manī pliens
Jo burvestību, ko tu zini,
Uz zemes nezin cits neviens.