Šīs dienas pirms Ziemassvētkiem
Ved mūs pretim kādam baltam
Klusumam, aiz kura ir
Kaut kas mīļš, sen aizmirsts
Un pazaudēts, kas mums
Atkal no jauna jāatrod…
/K.Skalbe/
Dzejoļi
Cik nevēlami bērni aug!
Cik nevēlami bērni aug!
Vai arī mēs tā augam?
Vel nav ne gadiņš pagājis,
No ratiņiem kāpj laukā.
Vēl tīktos mazo brēkuli
Uz rokām paucināt,
Bet viņš jau pats grib kājām iet,
Viņš pats grib visu zināt.
Un it nekas nav atgriežams,
Viss rit un rit uz priekšu,
Māt, paskaties-tavs mazulis
Jau smeļ ar pilnu riekšu.
No smiekliem smeļ, no asarām,
No sūras dzīves dziras,
Jau sakarsis un aizelsies,
No dienas dienā iras…
Šajā mirklī – brīdi stāt
Šajā mirklī – brīdi stāt!
Pavērties zvaigznēs un padomāt.
Šai baltajā klusumā iespējams viss,
Kas vēl nav bijis un noticis!
Ziema zili balta
Ziema zili balta
Laiks kā ledus salst.
Ei uz skolu skaties
Vai nav deguns balts…
Paberzē ar plaukstu
Pieliec soli draugs.
Un vairs nav par aukstu
Laiciņš tīri jauks!
Visskaistākais ir tas, kas nepārmainās
Visskaistākais ir tas, kas nepārmainās,
Šis brīnums, brīnums tūkstošgadīgais,
Šīs atbalsis no kāda tāla zvana,
Šo seno dziesmu dzidrā skanēšana,
Šis siltums, smaržu pilnais gaiss.
Lai kādus vārdus lūpas sacīt steigtu,
Visskaistākos jau pateicis ir kāds,
Lai sirdis atvērtu, lai svēto stundu sveiktu,
gadsimtiem atkārtoto vēsti teiktu –
Nu miers virs zemes, cilvēkiem labs prāts!