Dzejoļi par pavasari
Palu zābakos āvies,
Saldu sulu krūzi rokās,
Pavasaris svinīgi
Kāpj lejā pa nogāzi.
Irst sniegbaltais auts,
Droši ceļu rod strauti,
Strazdus zaros sasauc
Dzimtenes bērzi.
Daba mostas.
No krastiem kāpj upes,
Dvēsele spārnus cilā,
Aun kājās kurpes.
Prieks paceļ augstu
Virs mākoņiem baltiem,
Prieks puto un palo
Kā upes no krastiem.
Palu zābakos āvies,
Saldu sulu krūzi rokās,
Pavasaris svinīgi
Kāpj lejā pa nogāzi.
Tās dienas ir klāt,
Kad pumpuri plīst,
Aukstā ziema ir galā.
Kad bites nejautā ziediem
Vai drīkst
Zelta putekšņos bradāt.
Tās dienas ir klāt,
Kad smaidi kā saule,
Prieks pelēkos mākoņus dzenā.
Ik pumpurā iedegas ziedoņa daile,
Un vasara smaidot kāpj kalnā.
Dipadu dapadu
Vēja zirdziņš skrien.
Kur iemin pakavu,
Zaļš asns no zemes lien.
Kur nomet iemauktus,
Zaļo ievu krūms,
Tur sirmais pakalns sazēlis,
Neizskatās drūms.
Dipadu dapadu
Vēja zirdziņš skrien.
Rikšiem, auļiem, aulekšiem vien.
Vēja zirdziņ, zinu – tu vari
Vēja ratos atvest pavasari!
Vēl Gaujas ieločos
Snauž melodija rātna,
Dziļi atvaros
Dzelmes sacerēta.
Putni klausās toni,
Saskaņo balsis;
Drīz Gaujas līčos skanēs
Pavasara valsis.
Gauja locīs balsi,
Atvars putas kuls.
Kāds krastā dejos salsu,
Cits kļūs no laimes dulls.
Lakstīgalas pogās
Vaļā ievu blūzes,
Tu lūgsi nodzerties
No manas zaļās krūzes.
Vēl Gaujas ieločos
Snauž melodija rātna,
Bet mums ar katru dienu
Pavasaris prātā!
Klāt aprīlis un upēm vaļā krasti.
Un putodamas straumes līst.
Un sirds sit krūtīs mazliet neparasti,
Un putnam knābī dziesma trīc.
Un rudais runcis, kuplu asti,
Paša varenībā drošs,
Gāž apkārt atkritumu kasti
Un ieturējies spalvu poš.
Bet saule, siltiem staru pirkstiem,
Sien pūpolzaros zelta mezgliņus
Un bērnu vaigus krāso
Brūniem lāsumiņiem
Kā Lielā dienā olas čaumalu.
Es gaidu svēteli mājās pārnākam,
Kur vecā šķūņa korē ligzda tam!
Ar pavasara vēju kārklu pūpolos
Es gaidu svēteli mājās pārnākam,–
Ar svētību, kas plīvo spārngalos.
Lai sazied atmatas un mātes ābeles!
Es gaidu svēteli mājās pārnākam,
Kur vecā šķūņa korē ligzda tam.
Jau smaršo rensteles, un brūns kā šokolāde
Tek netīrumu strauts.
Sen asfalts nometis no sevis sniega ādu
Un gājējsoļiem ļauts.
No sētām izvests sniegs. Kūp saulē mēslu akas,
Kur nevaldāms un spējš
Sev uzpērk vairumā visbrīnišķākās smakas
Un iznes ielās vējš.
Sāk kino aizmirsties. Spīd saule caurām dienām.
Uz soliem sēdēt var.
Es šodien redzēju pat mušas jau uz sienām
Un tarakānus ar.
Un tālās nomalēs, kur var ar īstiem dubļiem
Sev piesmelt zābakus,
Uz spalvām, atslēgām un veciem cara rubļiem
Sit puikas zekserus.
Por zemi spēji dvāsma īt,
Zam dvāsmas puķes un zole zīd –
Vai namonot? Vai najedzīt?
Vējs vērpu vērpom smiltis dzan,
Nu brīsmas vacī stumbri staņ –
Jyus namonot, jyus najedzīt,
Jyus skumji golvas karit.
Pa klajim laukim aukas kauc
Pi debešim malnus mokūņus jauc –
Jyus namonot, jyus najedzīt,
Jyus traucekli tik barit.
Tad leits gož un kūkus per,
Kai aizslopus’ zeme dzer –
Vēļ namonot? Vēļ najedzīt?
Un debess dord un gaisi dund,
Un nyknos dusmos vātra skund –
Jyus namonot, Jyus najedzīt!
Jyus acis cīti dorat.
Nu dusmas mūstas – vyss pasauļs ors,
Dreiž zaļos zeme vīns vīnīgs dorzs –
Jyus namonot, jyus najēdzīt,
Jyus namonot, jyus najedzīt,
Bez jums mēs iztiksim taipat –
Jyus tikai vaidēt varat.
Pūpola maigumā izplaucēt dienu,
aizņemt no saulītes gaismiņu vienu,
Ielikt to sirdī un izbaudīt dienu,
kurā nav sāpju, kurā nav naida,
Izbaudīt dienu kā pūpolam maigam,
izbaudīt dienu, lai atplauksti priekā,
Pūpola maigumā, pūpola laimē,
saulīte balta, kad skatās tev vaigā!
/Kristaps Vengrevičs/
Sniegi sniga, putināja, pūtin pūta ziemelis,
Negribēja atkāpties,
Negribēja pavasari it ne tuvu, tuvu laist.
Un tad vaigus piepūtis, cik vien spēka pūta
Dienvidu vējš tam pretī, nespēja vairs ziemelis
Spēkoties tam pretī.
Kusa ledus, sniegs tam līdz – pavasaris drīz!
Plaukst pirmais pūpolzars, daba mostas,
Skrien strautiņi čalodami, atlido putni kāšos,
Sveic sauli sniegpulkstenītes,
Pelēkais lauks par zaļu paklāju top.
Mežs pamodies smeļas spēku,
Sāk pārģērbties zaļās drēbēs.
Pavasara ziedu mirdzošajās acīs
paslēpies ir saules stariņš draisks.
Runāsim par laimi ziedoņlaikā,
laime nemīl viena pavasarī būt.
Tā mīl ziedus, mirdzumu mums acīs,
vēlas dvēselēs par ceļa vēju kļūt.
Runāsim par laimi, gaismu, ziediem
vārdi negaisīs, tie katram pieskarsies.
Runāsim par laimi ziedoņlaikā!
Nāk pavasaris, satiksimies parkā,
kur Daugava ar Pērsi tiekas,
kur lakstīgalas, rīta rasu dzerot,
lej savas jaukās melodijas.
Sanāksim mēs norunātā vietā,
savas dziesmas kopā dziedāsim
un rīta rasas mirdzošajā gaismā
gadu vējiem līdzās ziedēsim.
Raudzīsimies senā pilskalnā,
kur mūra logos sauli meklēsim.
Vai silda tā, kā tālā jaunībā?
To saules stariem katrs prasīsim.
Nāk pavasaris, satiksimies parkā,
saviem sapņiem lidot atļausim.
Vai spēs tie ziedēt, gaismā iemirdzēt?
To gadu vējiem klusi vaicāsim.
Pavasari, pavasari,
Tu jau visu, visu vari.
Atnes vizbulīšu klēpi,
Ko zem sniegiem gravā slēpi.
Dāvā kokiem zaļas lapas,
Atver bērzu sulām tapas.
Es ar blakusmājas Juri
Likšu bērzā strazdu būri.
Atsūti jau tagad maiju,
Tad ar savu lelli Paiju
Varēšu uz skolu doties,
Ābecītē paskoloties.
Vēl, ja nebūtu par grūtu,
Mazu brālīti man sūti.
Pavasari, pavasari,
Tu jau visu, visu vari!
Kur mežam ziemas miegs
nav lāgā izgulēts,
ir šorīt piedzimis
mazs, priecīgs vizbulēns.
Viņš runāt nemāk vēl, vien acis
mirkšķina,
ar sīkām saknelēm
pa smiltīm šņirkšķina.
Neko tam neprasi,
neko tam nesaki,
jo viņš mūs pirmais redz,
mēs – viņa vecāki.
Pienenītes, pienenītes
Sēd uz zaļas pakalnītes;
Iet garām mīļā saule,
Dod visām labu rītu.
Pienenītes, pienenītes,
Mums tā skaisti radoties;
Visa esmu tīra zelta,
Jums zeltīti lindraciņi.
Māmiņ, mīļo māmiķīti,
Nāc un paskaties tu ar:
Dārzā pirmo vijolīti
Izplaukušu redzēt var.
Pašā vidū tai no zelta
Tāda maza, maza sirds,
Un no rīta rasas smelta
Virsū skaista zīle mirdz.
Kam to vijolīti plūksim,
Kam to spraudīsim pie krūts?
Jeb vai biti ciemā lūgsim,
Lai tā jaunu medu sūc.
Brien briedis pāri jūrai,
Peld pļavā siļķu bars,
dzied bērza zarā kurmis
tik spožs kā saules stars.
Dzied bērza zarā kurmis
tik līksmi, cik vien var.
Es arī dziedu līdzi:
Klāt atkal pavasars!!!
Mirdz pavasara lietiņš
Kā vielgls zelta sietiņš.
Kas gan no viņa bijās?
Viss tinas pērļu dzijās.
Lai rasina, cik tīkas!
Ceļ asni galvas līkas.
No visām zemes spraugām
Var redzēt zāli augam.
Maziņi, mīliņi, mīkstiņi, maidziņi
Piekalnes pūpolu pūkainie vaidziņi
Siltajā saulītē šupojas smaidoši,
Gājēja mīlīgā glāstiņa gaidoši.
Palaid man’ piekalnē, māmiņa mīļajā,
Zeltu kur vizina saulīte zvīļāja, –
Mājā mums pārnesti pūpolus svaidziņus,
Maziņus, mīļiņus, mīkstiņus, maidziņus.
Pūpoliņi, pūpoliņi,
Pavasara paudējiņi,
Birzmalītē,
Piesaulītē,
Viz pa gabalu jau viņi.
Apkārt kaili, rudi ciņi,
Sausu niedru karodziņi;
Bet tiem pāri
Glezni, vāri
Margo viņi – pūpoliņi.
Kas tos daiļi darināja?
Kas tos kokos karināja-
Baltbalotus,
Mīkstmaigotus,
Kad vēl sniegam gravā māja?
Dienvidū, kad lauskis snauda,
Saules meitas vērpa , auda
Klusi viņus,
pūpoliņus
Un tos zaru zaros sprauda.
Pūpoliņi, pūpoliņi,
Ai, cik mīksti, maigi viņi!
Gaisa fejas
Glauž tur sejas –
Tie ir viņu spilventiņi!
Aiziet ziema, aiziet sniegi,
Debess laižas lejup liegi,
Strautu dzīvā ūdentiņā
Augu dienu smejas viņa.
Dziļi zemē saknes mana:
Tumsas dienu nu ir gana,
Trūdu segu projām veļam,
Gaismai pretim galvu ceļam!
Cīrulīt, dziesmas raisi,
Saules pilni visi gaisi,
Saules pilna sirds ikviena,
Zeltā mirgo gaiša diena!
Dzīvība,
kas ledū iesala,
Dzīvība,
kas sniegos dusēja,
Pamostas
no zīles skaņās balss:
“Dzirdiet!
Ziemas varai nu ir gals!”
Siltums
pārvērš sniegu ūdeņos…
Saule
zemei jaunu spēku dod,
Un, kur bija
nesen sniegā viss,
Galvu
izslej sniega pulkstenis
Ir debesis atkal tik skaistas!
Tās noliecas lejup un raugās,
kā dzidrās acis tām laistās
kūstošā sniega strautā.
Ir debesis atkal tik tuvas!
Es mākonī slīdu kā laivā
ar ziedošām saules burām,
un mirklis pieskaras vaigam.
Ir debesis atkal tik mīļas!
Un vienmēr gaismas tām gana –
tavi vārdi kā putni tur dzīvo
un spārniem svētību zvana
Taurenim modušies spārni.
Tik plāni, tik trausli…
Liepās pumpuri rosās,
Degunus slienot pret sauli.
Zeme dzīvības sulas pilna
Kā mātes krūts.
Arājs meklē arklu,
Kaut kur smaržo pēc kūts.
Kamene nomaldījusies
Zumina basā.
Dieviņš stāv basiņām rasā,
Pin saulītei sudraba
Lentītes matos,
Un Dvēseli apņem
Svēta līksme
Kā zemi krāsaina varavīksne.
Pavasaris
Sniegpulksteņu zvani
Iezvana sirdī pavasari.
Un gluži kā Čaikovskis ziedu valsi
Arī putni debesīs
Čivinās pavasarīgu melodiju.
Gaišu kā uzlecošs saules stars,
Skanīgu kā vijoles trauslais lociņš.
Un es skanēšu tikpat skaļi
Tāpat kā sniegpulksteņu zvani
Iezvana sirdī pavasari.
Zied mazā, baltā kleitiņā
Sniegpulkstenītes sētmalē
Un smaida siltai saulītei
Tur augstu, augstu debesīs.
Ir pavasaris atnācis
Dabā viss ir atdzimis
Tas dziļi elpu ievilcis
Rasā zemi pārklājis.
Briest koku zaros pumpuri
No miega lācis pamodies
Un bites katrā pļavā san
Bet putnu dziesmas tālu skan.
Ir pavasaris atnācis
Prieka vēsti atnesis
Tas gaismu sirdī ielējis
Un acis vaļā atvēris.
Dzied mazā, baltā kleitiņā
Sniegpulkstenītes sētmalē
Ir pavasaris atnācis
Un sirdī prieku ielējis.
Lēni plīstošie pumpuri koku zaros
Uzvelk kleitu un par zaļu lapu top.
Zeme kā sausi izžuvusi aka
Tikko nolijušu lietu kāri lok.
Lietus lāses aizskalo putekļus vecos
Uzliekot jaunu enerģijas plīvuru plecos.
Ierauti brīvības rakstošā dzejā
Taureņi iegriežas priecīgā dejā.
Prieks kā lipīgi smiekli pārņem ikvienu
Uzsit pa plecu un uzbur veiksmīgu dienu.
Noglāstīt seju no drūmajām domām.
Zem ozola baltas vizbules zied.
Raibie tauriņi ielido vizbulēs
Dejot pavasara mīlestības deju
Pavasara atgriešanās svētkos.
Priecājos, jo visapkārt smaržo
Tikko paplaukušo bērzu smārds.
Dažādas putnu balsis
Uz priekšu mani dzīvot sauc!
Dziedāt negribas, bet gavilēt,
Šajā saulainā pavasara dienā!
Laid projām smagumu,
Laid nogurumu,
Lai lietus lāses
Skūpsta Tavu pieri,
Un draiskais vējš,
Lai ārda Tavu mieru-
Tu esi tikusies
Ar pavasari!
Laid projām…
Es dāvinu Tev pirmās vizbulītes,
Lai pavasari spētu Sirdī jaust.
Lai visi rīti – arī miglas tīti
Ar gaismu dvēselē un sirdī aust.
Lai palo prieks – kā bērzam sulas
Kas zaļošanai spēku dod.
Un arī Tev
Šais zilos ziedos savs ziedēšanas
Spēks ir jāatrod.
No vizbulītēm, pūpoliem un zālēm,
No bērzu pumpuriem šis laiks ir austs,
Ko Lieldienas ir atnesušas plaukstās,
Mūs aicinot gan priecāties, gan mīlēt,
Un pašiem mīlestību paust.
Nu visa pasaule viens milzīgs dārzs,
Kam pāri liecas debess plašums zils,
Ar ziediem izrakstītas pļavas, ārs,
Un svaigu sveķu smaržu elpo mežs.
Kā lielā mīlā gribas rokas celt
Pret ļaudīm, zvaigznēm, tālo debesi,
No dievīšķīgās dabas spēkus smelt,
Pret dienu iet ar gaišu dvēseli.