Dzejoļi par pavasari
Aiziet ziema, aiziet sniegi,
Debess laižas lejup liegi,
Strautu dzīvā ūdentiņā
Augu dienu smejas viņa.
Dziļi zemē saknes mana:
Tumsas dienu nu ir gana,
Trūdu segu projām veļam,
Gaismai pretim galvu ceļam!
Cīrulīt, dziesmas raisi,
Saules pilni visi gaisi,
Saules pilna sirds ikviena,
Zeltā mirgo gaiša diena!
Dzīvība,
kas ledū iesala,
Dzīvība,
kas sniegos dusēja,
Pamostas
no zīles skaņās balss:
“Dzirdiet!
Ziemas varai nu ir gals!”
Siltums
pārvērš sniegu ūdeņos…
Saule
zemei jaunu spēku dod,
Un, kur bija
nesen sniegā viss,
Galvu
izslej sniega pulkstenis
Ir debesis atkal tik skaistas!
Tās noliecas lejup un raugās,
kā dzidrās acis tām laistās
kūstošā sniega strautā.
Ir debesis atkal tik tuvas!
Es mākonī slīdu kā laivā
ar ziedošām saules burām,
un mirklis pieskaras vaigam.
Ir debesis atkal tik mīļas!
Un vienmēr gaismas tām gana –
tavi vārdi kā putni tur dzīvo
un spārniem svētību zvana
Taurenim modušies spārni.
Tik plāni, tik trausli…
Liepās pumpuri rosās,
Degunus slienot pret sauli.
Zeme dzīvības sulas pilna
Kā mātes krūts.
Arājs meklē arklu,
Kaut kur smaržo pēc kūts.
Kamene nomaldījusies
Zumina basā.
Dieviņš stāv basiņām rasā,
Pin saulītei sudraba
Lentītes matos,
Un Dvēseli apņem
Svēta līksme
Kā zemi krāsaina varavīksne.
Pavasaris
Sniegpulksteņu zvani
Iezvana sirdī pavasari.
Un gluži kā Čaikovskis ziedu valsi
Arī putni debesīs
Čivinās pavasarīgu melodiju.
Gaišu kā uzlecošs saules stars,
Skanīgu kā vijoles trauslais lociņš.
Un es skanēšu tikpat skaļi
Tāpat kā sniegpulksteņu zvani
Iezvana sirdī pavasari.