Kad Tevi satiku –
pats nezinu, ko daru:
Ne laipni pasmaidīt,
Ne kaut ko runāt varu.
Prom, garām aizsteidzos
pilns nevaldāmām liesmām
Un ilgi drebu vēl,
kā izbēdzis no briesmām.
/J. Ziemeļnieks/

Manas lūpas visiem smaida,
Manas acis visiem mirdz,
Bet es mīlu tevi vienu
Tev pieder mana sirds.

Lūgs Tevi mēmi katra siena
Un pirmie putni skaļi lūgs
Lai tajā vājprātīgā dienā
Man Tavas elpas nepietrūkst

Nāc, savā svelmē apsvilini
Lai kļūst par zvanu manī pliens
Jo burvestību, ko tu zini,
Uz zemes nezin cits neviens.

Es mīlu tevi mans princi,
Jo tu man esi visdārgākais
Es skūpstu tavas lūpas
Tavas lūpas ir tik saldas
Kā putukrējums zemenēs
Es pieglaužos tev cieši,
Jo dievinu tevi
Tu man esi vissvarīgākais dzīvē.

Mana sirds ir sāpju pilna
Alkstu es pēc tevīm ļoti
Manu sirdi salauzis tu esi
Bet man nav spēka cīnīties
Nezinu vai mīlu tevi…..
Nezinu vai gribu tevi….
Bet pēc tevīm ilgojos es ļoti!
Laikam tomēr MĪLU TEVI…!