Kad satiku savu draugu,
Es nodomāju vai es viņam varēšu palīdzēt,
Bēdās, priekos, un pat skumjās.
Es ilgi domāju,
Līdz beidzot izdomāju,
Kad draugam jābūt,
Tāds kāds viņš ir no dabas.
Draugs, var būt gan labs,
Gan slikts,
Neviens nav tik idiāls,
Kā tavs draugs.

Es smaidīšu, ja būsi āksts,
es dejošu, ja būsi grīda,
es raudāšu ja būsi asara,
skumšu, ja būsi lietus…

Es to daru, jo tu esi āksts, kas lietus laikā sēž uz grīdas un birdina lielas asaras.

Draudzība…
Draudzība nav izmērāma-
Ne kilometros, ne soļos.
Tā nav sverama-
Ne kilogramos, ne gramos.
Nav noteikta laukuma-
Ne kvadrātmetri,
Ne pat visa galaktika.
Tā nav mērāma
Arī laika mērvienībās.
To nevar arī saskaitīt
Kā zvaigznes
Jeb pārlikt citā vietā
Kā puķupodu.
Līdzīgi kā mīlestība,
Tās iet blakus.
Mīlestība & draudzība…
Labākās draudzenes….

Negribu vairs skumt…
Es krītu un mana iedvesma krīt….
Vai sāpes ir dzīves pamats?!
Man asaras birst kā ārā lietus līst…
Bet dažkārt jūtos ka esmu augstākajā kalnā un esmu laimīga…
Bet atkal jau krītu…
Negribu krist! Negribu lai asaras birst! 🙁

Draugi – tie ir enģeļi,
Kuri, tad, kad Tev ir ļoti grūti,
Palīdz piecelties un atgādina,
Ka vajag lidot.