Tikai tu un es,
Tikai abi mēs,
Varēsim kopā ko spēt,
Jo mūsu draudzība –
Ir stiprāka nekā vējš,
Stiprāka nekā ūdens, uguns vai lietus.
Draudzība – tā ir lieta, ko nepārspēt nevienam!

Draugi … vienkārš vārds . vai ne? tas izskan katru dienu … kas ir tavi draugi? es kādreiz domāju, ka draugi ir tie cilvēki ar kuriem kopā es varēju smieties un runāties … tagad es zinu, ka draugi nav tie cilvēki … tie ir cilvēki, kas aizskar tavu sirdi … tu varētu pavadīt stundas ar viņiem kopā vienkārši nedarot neko … un tas tevi padarītu laimīgu … tie ir cilvēki ar kuriem tu vari dalīties savos noslēpumos un izjūtās… viņi tev neliek melot … viņi tevi pieņem tieši tādu kāds tu esi … jums ir daudz kas kopīgs … atmiņas, asaras, smiekli, smaidi … jūs turaties kopā, jo mīlat viens otru … draudzība ir dīvainākā un labākā lieta pasaulē … mani draugi ir mana sirds, dvēsele, prieki, smiekli, asaras, mīlestība un mana dzīve …:)**

Kad sarāvies čokurā izmisis raudi,
Kad liekas no tevis novēršas draugi,
Noslauki acis, nevelc grimasi sēru,
Virs tevis ir saule, tu pats met ēnu.

Virs tevis ir saule un Dieva gaisma,
Un dzīve ir gaiša, ne drūmi baisa.
Dzīve vienmēr iet kalnā, ne lejā,
Kaut reizēm cauri skumju un asaru lejām.

Nenovērs acis no sava mīlošā Tēva,
Lai sejā mirdz saule aiz muguras ēna.
Noslauki asaras. Pasmaidīt drīksti.
Caur skropstām tad redzēsi varavīksni.

Varbūt tas izkalusīsies neglīti,
Bet draudzība tāda īsta
Kaut kur ir bīstama:
Tā ir bumba ar laika degli.
Pat vislabākais draugs
Var klūt par ienaidnieku,
Un ar ļaunu atriebības prieku
Viņš tev metīs ar akmeņiem – tiem
No jūsu draudzības pamatiem.
Un negaidi, ka tevi saudzēt ies.
Nē tu neklūsi netīrs ar vēzienu slaiku,
Tu nesviedīsi tam akmeņus pretī,-
Tev tikai negribēsies labu laiku
Ne ar vienu vairs draudzēties.

Ar mēmu palīgā saucienu,
Ar aklu acu skatienu,
Ar viltotu smaidu sejā
Es raugos tevī kā bezizejā!