Vai tiešām tik tāls ceļš ir noiets,
Ka reizēm asfalts ir bijis,
Un reizēm akmeņains tas.
Un nemanot jau krustceles klātu,
Ka atliek vien minēt,
Vai taka šī vēl viena ejama būs?
Jo tad paliks tikai domu vijums
Un atmiņas par to, kas ticis dots.
Anitas pavasara lūgums.
Pavasari, pavasari,
Tu jau visu, visu vari.
Atnes vizbulīšu klēpi,
Ko zem sniegiem gravā slēpi.
Dāvā kokiem zaļas lapas,
Atver bērzu sulām tapas.
Es ar blakusmājas Juri
Likšu bērzā strazdu būri.
Atsūti jau tagad maiju,
Tad ar savu lelli Paiju
Varēšu uz skolu doties,
Ābecītē paskoloties.
Vēl, ja nebūtu par grūtu,
Mazu brālīti man sūti.
Pavasari, pavasari,
Tu jau visu, visu vari!
Vizbulēns.
Kur mežam ziemas miegs
nav lāgā izgulēts,
ir šorīt piedzimis
mazs, priecīgs vizbulēns.
Viņš runāt nemāk vēl, vien acis
mirkšķina,
ar sīkām saknelēm
pa smiltīm šņirkšķina.
Neko tam neprasi,
neko tam nesaki,
jo viņš mūs pirmais redz,
mēs – viņa vecāki.
Pienenītes.
Pienenītes, pienenītes
Sēd uz zaļas pakalnītes;
Iet garām mīļā saule,
Dod visām labu rītu.
Pienenītes, pienenītes,
Mums tā skaisti radoties;
Visa esmu tīra zelta,
Jums zeltīti lindraciņi.
Mazās Martas dziesma.
Māmiņ, mīļo māmiķīti,
Nāc un paskaties tu ar:
Dārzā pirmo vijolīti
Izplaukušu redzēt var.
Pašā vidū tai no zelta
Tāda maza, maza sirds,
Un no rīta rasas smelta
Virsū skaista zīle mirdz.
Kam to vijolīti plūksim,
Kam to spraudīsim pie krūts?
Jeb vai biti ciemā lūgsim,
Lai tā jaunu medu sūc.