Bēru pantiņi

Vai, zemīte tev pietrūka
Smilšu gultā gulētāju,
Ka tu mani arī sauci
Zem savām velēnām.

Mūžam saule, mūžam mēness,
Ne mūžam mūs tētiņis;
Noriet saule, uzlec mēness,
Mūs tētiņis nepārnāks.

Daudz darbiņi padarīti,
Daudz solīši iztecēti:
Lai nu mīļā Zemes māte
Pārklāj savu seģenīti.

Ir viena sirds, kas Tevi mīl,
Ir viena sirds, kas Tevi nespēj aizmirst.
Ir viena sirds, kas Tev var visu piedot.
Visdārgāko no dzīves ziedot.

Ilgu mūžu nodzīvoji,
Daudz darbiņu padarīji.
Lai nu viegli Zemes māte
Pārklāj Tavu augumiņu.

Nenolaid galvu nespēkā,
Nenolaid rokas kad ir par grūtu.
Bez Tevis viss ir grūtāk,
bez Tevis vairs nepukst tā sirds.
Kaut reizēm dzīve ir grūta,
un sirdi sāk plosīt sāpes,
Tik nenolaid galvu nespēkā,
nenolaid rokas kad ir par grūtu.
Ticēt un cīnīties atliek vien mums.
Bet nenolaist galvu nespēkā.
Kaut gribas paslēpties un dzīvot
nemanāmam, Bet zini, pienāks tā diena,
Kad kopā mēs būsim divatā.
Tik nenolaist galvu nespēkā,
Un nenolaist rokas, kad ir par grūtu.

Nav tādu vārdu, ar ko izsmelt bēdas No sirdīm, kas sāpēm pielijušas …

Kas smagāks vēl var būt,
pa dzīves taku ejot,
Kā atdot zemei to,
kas sirdij tuvs un dārgs…

Tik pēkšņi mēs aizejam –
Tā, pēkšņi un pavisam,
Bez ceļa atpakaļ…

Lai tēva mīla paliek dziļi sirdī,
Par avotu, kur mūžam spēku smelt …

Mums palikuši Tavi vārdi,
Mums palikusi Tava sirds.
Un liekas, ka ikvienā zvaigznē
Vēl tavas acis pretī mirdz.

Tā aiziet mūsu mīļie,
Aiziet no ikdienas rūpēm
Mierā un klusumā prom.
Paliek vien dvēseles gaisma …

Klusiem soļiem māmuliņa
Mūžam durvis aizvērusi,
Ne vārdiņa nebildusi,
Skumjas sirdī atstājusi.

Tagad aukle – zeme cieta.
Šūpuļdziesmu dziedās nakts.
Bērniņ, Tavā dusas vietā
Mūsu saules mirdzums rakts.

Mīļotais cilvēks neaiziet,
tikai pārstāj līdzās būt.

No atmiņām paliek tik starojums maigs,
Tā kā liedagā saulrieta pēdas,
Turp, kur Tu aiziesi, apstāsies laiks,
Norims sāpes, rūpes un bēdas.

Pierimst soļi, klusē domas,
Neskan mīļā mātes balss,
Tikai klusa sāpe sirdī
Ilgi vēl pēc Tevis sauks.

Dārznieks dzīvo tik ilgi,
cik ilgi viņa ābeles ābolus dod.

Noriet saule vakarā,
Meža galus zeltīdama;
Nolīkst klusi sirmā galva,
Saules ceļu aiziedama.

Noriet saule vakarā
Sidrabiņu sijādama;
Aiziet dusēt māmuliņa
Baltā smilšu kalniņā.

Vai tiešām tik tāls ceļš ir noiets,
Ka reizēm asfalts ir bijis,
Un reizēm akmeņains tas.
Un nemanot jau krustceles klātu,
Ka atliek vien minēt,
Vai taka šī vēl viena ejama būs?
Jo tad paliks tikai domu vijums
Un atmiņas par to, kas ticis dots.