Zaķīts aiziet čiku-čaku
Svilpodams pa meža taku!
Tas groziņā nes lielu prieku,
Izdalīdams to kā nieku!
Elīna Vennere
Tautasdziesmas
Zaķīts aiziet čiku-čaku
Svilpodams pa meža taku!
Tas groziņā nes lielu prieku,
Izdalīdams to kā nieku!
Elīna Vennere
Kas pie Rīgas dumpējās
Apakš ledus Daugavā?
Ziemassvētki dumpējās,
Šurp nākdami Kurzemē.
Eita, bērniņi, sagaidāt
Ar basām kājņām.
Zīmassvātki atīdami,
Kaladō, kaladō,
Vosejōm kōinēm.
Eite, bārni, sanemit
Zīmassvāktku vokorāi.
Nu atnāca Ziemassvētki
Basajām kājiņām.
Aunit, bērni, pastaliņas,
Sajemit Ziemassvētkus.
Eita, bērni, skatīties,
Kas pa namu ūbināj’.
Ziemassvētki sabraukuši
Rakstītām kamanām.
Kas tur rībina
Uz istabiņu?
Ziemassvētki sabraukuši
Rakstītām kamanām.
Tekat, [bērni], saņemiet
Basajām kājiņām.
Ziemassvētki sabraukuši
Rakstītām kamanām.
Eit’ laukā, saimenieki,
Saņemiet Ziemassvētkus.
Sen gaidīju, nu atnāca
Tie bagāti Ziemassvētki;
Ziemassvētki sabraukuši
Rakstītām kamanām.
Ziemassvētki sabraukuši
Rakstītām kamanām,
Koši sirmi kumelīni,
Pazeltīti iemauktīni.
Nu tik, bērni, sētienā
Basajām kājīnām!
Trīs reiz namu apskrejata
Mīkstajā sniedzīnā,
Sajēmuši Ziemassvētkus,
Savedata namīnā.
Zīmassvātki jatīdami,
Kaladō, kaladō,
Prosa cymdy, prosa zeču;
Moza cymdu jadētoja,
Zaļas auzas teirumā.
Ziemassvētki sabraukuši
Rakstītām kamanām.
Tekat, bērni, lejiņā,
Velkat svētkus kalniņā.
Ai bagāti Ziemassvētki,
Lejiņā nogājuši!
Tekam, veci, tekam, jauni,
Velkam svētkus kalniņā.
Ziemassvētki naudu skaita
Ledus kalna galiņā;
Tekat, bērni, kalniņā,
Vedat viņus lejiņā.
Ziemassvētki naudu skaita
Ledus kalna galiņā;
Es gribēju klāti tikt
Ar nekaltu kumeliņu.
Ziemassvētki atbrauca
Pa rudzu lauku,
Zālīti mīdami,
Asniņus celdami.
Kam tie tādi melni zirgi
Pie manām rijdurvīm?
Ziemassvētku kumeliņi
Veda rudzus klētiņā.
Ziemassvētku kumeliņi
Sudrabiņa pakaviem;
No kalniņa pret kalniņu
Skrēja, ledu laupīdami.
Sen dzirdēju, nu redzēju
Ziemassvētku kumeliņu:
Līdz zemei krēpes vilka,
Ledainām kājiņām.
Kas tur rībina
Uz istabiņu?
Ziemassvētki dancina
Savu kumeliņu.
Kas rībināja
Uz istabiņu?
Ziemassvētki dīdīja
Savus kumelinus
Laukāma pierēma,
Basāma kājām.
Neba vieni Ziemsvētki,
Dujsimti sulaiņi,
Dujsimti sulaiņi,
Bruņoti vīri,
Trīs simti sīkaju
Kanninu līdzi.
Ziemsvētki dancina
Sav’ kumeliņu:
Garām krētēm,
Dreijāti zābaki.
Eit` projām, Lieldieniņas,
Ar baltām oliņām,
Es gaidīšu Jurģa dienu
Ar zaļo rudzzālīti.
Trīs gadiņi pieminēju,
Kur Lieldienu šūpojos:
Ne tur auga zaļa zāle,
Ne sarkans āboliņš.
Zaķim šodien botas kājās,
Iegriežas viņš visās mājās.
Dala pūpolus un olas,
Lai ir galvā labas domas
Nepadodies, tautu dēls,
Vīru svētkus svinēdams,
Sit citiem olas pušu,
Lai plīst čaulas brakšķēdamas!
Ai, māmiņa, ai, māmiņa,
Tavs Jānīt’s nebēdnieks:
Vakar dzina blusai pēdas
Pār meitiņas vēdergalu.
Glabāsim Lieldienu saulīti sirdīs,
Glabāsim Lieldienu prieku arvien,
Lai pazūd tumsa, kas dvēseles tirdī.
Lieldienu saule lai atspīd arvien.
Visu gadu Jānīts jāja,
“Mynthon” bija vienmēr klāt.
Tagad šim tik svaiga elpa-
Dāmas nelaiž citur jāt.
Var vista olai lepoties:
Nu uzzināju cepoties,
Ko nezināju dēdama –
Es arī esmu ēdama!
Pūti, pūti, ziemelīti,
Ziemassvētku vakarā:
Pūti laukā tīrus rudzus,
Mežā smilgas, lācenītes.
Visas naktis – skaistas naktis,
Jāņu nakts – vēl jo skaista:
Tad satiku savu puisi,
Kam atdevu vainadziņu.
Mīksts un apaļš šis tik smaida.
Pūpolītis svētkus gaida.
Kadiķītis blakus smej,
Saule pāri starus lej.
Kas tur kliedza, kas tur sauca
Aiz Daugavas siliņā?
Zaķīts ledus tauri pūta,
Ziemassvētkus vēstīdams.
Jānīts savu Līgu sēja
Pie akmeņa sētiņā.
Pats Jānītis tautās ies,
Papardes ziedu lūkoties.
Svētkos olas katrā stūrī-gultā,
Dārzā, putnu būrī.
Kas mums tās ir atnesis?
Tas jau mūsu garausis!
Eit projām, Ziemassvētki,
Ar visām karašām,
Es gaidīšu Lieldieniņas
Ar zaļo rudzzālīti.
Es meitiņa piedzērusi,
Man dozīte izkrituse;
Es jums lūdzu, ciema puiši,
Izpisuši, atrodiet!
Olas krāsojam mēs labi,
Galdā liksim lielu krabi,
Šūpoles jau pakārām,
Lielās sienas apkārām.
Skali grab, skali grab,
Kas tos skalus grabināja?
Ziemassvētki grabināja,
Speķa raušus gaidīdami.
Zaķīts paklupis un kritis,
Vienu kāju stipri sitis,
Tomēr laimīgs ir nu tas –
Olas dzīvas, tas ir fakts!
Ziemassvētki, Ziemassvētki,
Ko jūs labu atnesāt?
Cūkas ausi, kūķu katlu,
Cūkas desu ritulīti.
Glabāsim Lieldienu saulīti sirdīs,
Glabāsim Lieldienu prieku arvien,
Lai pazūd tumsa, kas dvēselēs tirdī.
Lieldienu saule lai atspīd arvien!
Nāca veci, nāca jauni
Ziemassvētku vakarā:
Jaunie nāca padejot,
Vecie nāca desas ēst.
No vizbulītēm, pūpoliem un zālēm,
No bērzu pumpuriem šis laiks ir austs,
Ko Lieldienas ir atnesušas plaukstās,
Mūs aicinot gan priecēties, gan mīlēt,
Un pašiem mīlestību paust.
Nāc, māsiņ, ciemoties
Ziemassvētku vakarā:
Būs pupiņas, būs zirnīši,
Būs cūciņas šņukurīts.
Zaķis zilus dūmus pūta,
Sveicienus no manis sūta,
Otrs tikai acis bola,
Esot nospertas tam olas!
Zaķis vakar piedzērās,
Vairāk neko neatcerās,
Kam tās olas krāsoja,
Paslēpa un dāvāja.
Visu gadu naudu krāju,
Ziemassvētkus gaidīdama;
Nu atnāca Ziemassvētki,
Nu naudiņa jātērē.
Klausījosi, brīnījosi,
Kas aiz kalna gavilēja:
Lieldieniņa braukšus brauca,
Asnus veda vezumāi.
Satumst debesis – vējaina egle…
Viļņojas klusa Ziemassvētku nakts,
Sirdī iesmeldzas priecīgi zvani:
“Klusa nakts… svēta nakts…”
Apsaāvu baltas kājas,
Sasukāju gludu galvu:
Lielas dienas rītiņš bija,
Tad gribēju smuka būt.
Simtiem cepu kukulīšu,
Ziemassvētku gaidīdama;
Simtiņš nāca danču bērnu
Ziemassvētku vakarā.
Lielas dienas, Lielas dienas,
Cepiet raušus krāsnīnās;
Raudziet alu, vāriet olas,
Lai es varu priecāties!
Es neiešu ne ar vienu
Šūpolēs šūpoties;
Ieš` ar savu bāleliņu,
Tas man’ viegli pašūpos.