Palu zābakos āvies,
Saldu sulu krūzi rokās,
Pavasaris svinīgi
Kāpj lejā pa nogāzi.
Irst sniegbaltais auts,
Droši ceļu rod strauti,
Strazdus zaros sasauc
Dzimtenes bērzi.
Daba mostas.
No krastiem kāpj upes,
Dvēsele spārnus cilā,
Aun kājās kurpes.
Prieks paceļ augstu
Virs mākoņiem baltiem,
Prieks puto un palo
Kā upes no krastiem.
Palu zābakos āvies,
Saldu sulu krūzi rokās,
Pavasaris svinīgi
Kāpj lejā pa nogāzi.
Tās dienas ir klāt,
Kad pumpuri plīst,
Aukstā ziema ir galā.
Kad bites nejautā ziediem
Vai drīkst
Zelta putekšņos bradāt.
Tās dienas ir klāt,
Kad smaidi kā saule,
Prieks pelēkos mākoņus dzenā.
Ik pumpurā iedegas ziedoņa daile,
Un vasara smaidot kāpj kalnā.
Dipadu dapadu
Vēja zirdziņš skrien.
Kur iemin pakavu,
Zaļš asns no zemes lien.
Kur nomet iemauktus,
Zaļo ievu krūms,
Tur sirmais pakalns sazēlis,
Neizskatās drūms.
Dipadu dapadu
Vēja zirdziņš skrien.
Rikšiem, auļiem, aulekšiem vien.
Vēja zirdziņ, zinu – tu vari
Vēja ratos atvest pavasari!
Vēl Gaujas ieločos
Snauž melodija rātna,
Dziļi atvaros
Dzelmes sacerēta.
Putni klausās toni,
Saskaņo balsis;
Drīz Gaujas līčos skanēs
Pavasara valsis.
Gauja locīs balsi,
Atvars putas kuls.
Kāds krastā dejos salsu,
Cits kļūs no laimes dulls.
Lakstīgalas pogās
Vaļā ievu blūzes,
Tu lūgsi nodzerties
No manas zaļās krūzes.
Vēl Gaujas ieločos
Snauž melodija rātna,
Bet mums ar katru dienu
Pavasaris prātā!
Klāt aprīlis un upēm vaļā krasti.
Un putodamas straumes līst.
Un sirds sit krūtīs mazliet neparasti,
Un putnam knābī dziesma trīc.
Un rudais runcis, kuplu asti,
Paša varenībā drošs,
Gāž apkārt atkritumu kasti
Un ieturējies spalvu poš.
Bet saule, siltiem staru pirkstiem,
Sien pūpolzaros zelta mezgliņus
Un bērnu vaigus krāso
Brūniem lāsumiņiem
Kā Lielā dienā olas čaumalu.
Es gaidu svēteli mājās pārnākam,
Kur vecā šķūņa korē ligzda tam!
Ar pavasara vēju kārklu pūpolos
Es gaidu svēteli mājās pārnākam,–
Ar svētību, kas plīvo spārngalos.
Lai sazied atmatas un mātes ābeles!
Es gaidu svēteli mājās pārnākam,
Kur vecā šķūņa korē ligzda tam.
Jau smaršo rensteles, un brūns kā šokolāde
Tek netīrumu strauts.
Sen asfalts nometis no sevis sniega ādu
Un gājējsoļiem ļauts.
No sētām izvests sniegs. Kūp saulē mēslu akas,
Kur nevaldāms un spējš
Sev uzpērk vairumā visbrīnišķākās smakas
Un iznes ielās vējš.
Sāk kino aizmirsties. Spīd saule caurām dienām.
Uz soliem sēdēt var.
Es šodien redzēju pat mušas jau uz sienām
Un tarakānus ar.
Un tālās nomalēs, kur var ar īstiem dubļiem
Sev piesmelt zābakus,
Uz spalvām, atslēgām un veciem cara rubļiem
Sit puikas zekserus.
Por zemi spēji dvāsma īt,
Zam dvāsmas puķes un zole zīd –
Vai namonot? Vai najedzīt?
Vējs vērpu vērpom smiltis dzan,
Nu brīsmas vacī stumbri staņ –
Jyus namonot, jyus najedzīt,
Jyus skumji golvas karit.
Pa klajim laukim aukas kauc
Pi debešim malnus mokūņus jauc –
Jyus namonot, jyus najedzīt,
Jyus traucekli tik barit.
Tad leits gož un kūkus per,
Kai aizslopus’ zeme dzer –
Vēļ namonot? Vēļ najedzīt?
Un debess dord un gaisi dund,
Un nyknos dusmos vātra skund –
Jyus namonot, Jyus najedzīt!
Jyus acis cīti dorat.
Nu dusmas mūstas – vyss pasauļs ors,
Dreiž zaļos zeme vīns vīnīgs dorzs –
Jyus namonot, jyus najēdzīt,
Jyus namonot, jyus najedzīt,
Bez jums mēs iztiksim taipat –
Jyus tikai vaidēt varat.
Pūpola maigumā izplaucēt dienu,
aizņemt no saulītes gaismiņu vienu,
Ielikt to sirdī un izbaudīt dienu,
kurā nav sāpju, kurā nav naida,
Izbaudīt dienu kā pūpolam maigam,
izbaudīt dienu, lai atplauksti priekā,
Pūpola maigumā, pūpola laimē,
saulīte balta, kad skatās tev vaigā!
/Kristaps Vengrevičs/
Man nav kur skriet
Man nav kur steigties
Tev ir?
Man nav no kā bēgt
Ne no tā, kas bija ne no tā, kas būs
Jo tas, kas bija tā tam bija jānotiek
Un tagad man nav vērts to nožēlot
Un atmiņas remdēties
Jo savādāk mani tās vajās visu laiku
Bet man gribās
Es vēlos
Iegūt to kas nav bijis
Dod man roku , nebaidies
Iesim, nav nozīmes uz kurieni
Bet tā vieta būs tikai mums
Vispārējais paliks pagātnei
Tu nāksi?
Tev bail?
Nebaidies, bet nāc
Aizmirsti visu
Tā kā es
Jo es zinu kad tu man esi dārgs
Mēs kopīgiem spēkiem
Uzvarēsim visu
Man nav kauns
Tev pateikt to kad
Es tevi mīlu!
Tagad viss paliek tavā izvēlē
Vai tu nāksi man līdzi?
Vai paliksi te?
Vai atceries to dienu…
To skatienu vienu…
Kad mūsu acis satikās
Un mūsu lūpas saskārās?
Vai tā bija nejaušība,
Vai likteņa neveiklība?
Tas liekas tik skaisti
Un dīvaini…tas viss!!!
Bet tam vairs nav nozīmes,
Jo man patik tava klātbūtne..
Man patīk ik brīdi,
Ik sekunde, minūte, stunda.
Tu esi tas vienīgais,
Kuru vēlos sev blakus!
Tev nav neviens līdzīgais
Ar kuru vēlos tikties slepus!
Vai atceries to dienu…
To skatienu vienu…
Kad mūsu acis satikās
Un mūsu lūpas saskārās?
Kas ir mīlestība?
Tā ir gulbja dziesma.
Kas ir mīlestība?
Kvēla uguns liesma.
Kas ir mīlestība?
Duncis sirdī durts.
Kas ir mīlestība?
Burts plus vēl viens burts.
Kas ir mīlestība?
Vēja spārni doti.
Kas ir mīlestība?
Ziedi, asarām apgleznoti.
Kas ir mīlestība?
Asaru plūdi naktī.
Kas ir mīlestība?
Laime, citiem zagtā…
Sniegi sniga, putināja, pūtin pūta ziemelis,
Negribēja atkāpties,
Negribēja pavasari it ne tuvu, tuvu laist.
Un tad vaigus piepūtis, cik vien spēka pūta
Dienvidu vējš tam pretī, nespēja vairs ziemelis
Spēkoties tam pretī.
Kusa ledus, sniegs tam līdz – pavasaris drīz!
Plaukst pirmais pūpolzars, daba mostas,
Skrien strautiņi čalodami, atlido putni kāšos,
Sveic sauli sniegpulkstenītes,
Pelēkais lauks par zaļu paklāju top.
Mežs pamodies smeļas spēku,
Sāk pārģērbties zaļās drēbēs.
Vārda diena, vārda diena,
Visi apsveic – ak kāds prieks!
Radi, draugi, kaimiņi,
Tētis, māsa, māmiņa.
Koša kleita mugurā,
Mati – skaistā frizūrā,
Vāžu vairāk mājās nav,
Ziedi visās malās jau,
Svētku galds vai lūztin-lūzt,
Ciemiņi tik mājā plūst..
Visi uzteic, lielin liela,
Audz tu meitiņ, skaista, liela,
Lai tev vienmēr sejā smaids,
Un pa logu ārā – naids!
Vecākus tu vienmēr klausi,
Mācies labi, skolojies,
Tad tev dzīvē neies gausi,
Priekšroka vien tiem, kas zin,
Visi ceļi tad ir vaļā – tikai jāizvēlas viens.
Vakarā, kad mēness blāvs
Parādās pie debess klāja,
Aprims čalas, kluss ir mājā,
Tikai tad ar draugu dārzā,
Roku rokā pastaigā,
Kur vēl lielāka ir laime
Kā vien just – ka tevi mīl!
Tad ar tava sirds priekš visiem
Vienmēr labvēlīga būs!
/Romāns Valters/
Kas dienas bijušās var pārskaitīt,
Arvien nāk jaunas aizgājušo vietā,
Un gadi tad starp tām kā dzintars spīd,
Un jaunas zvaigznes sijā laika sietā.
Ļauj novēlēt Tev dzimšanas dienā laimi,
Lai tavās dienās gaismas staru daudz!
Ja ceļš ir grūts, lai apkārt draugu saime,
Kas roku sniedz un tālāk sauc.
Lai Tava sirds,
Kas tik daudz jūt,
Šo zemi mīlēt nenobeidz,
Un visa pasaule Tev būtu
Kā zieds, kas veras pirmoreiz.
Dzīvē ir bezgala daudz laimes,
Un vajag tikai pastiept rokas,
Lai viss, ko Tu vēlies –
Mīla, Draudzība un Prieks,
Sabirtu tajās kā zvaigznes
No zaļganām vasaras debesīm!
Palecies un iekliedzies
Bet tāpēc uzreiz nekaunies
Jo priekā visi pasmiesies
Un joks Tavs būs jau izdevies
Un tomēr, ja kāds nesmējās
Tad dzīvot viņam jāmācās
Jo dzīvē viss ir jāsasniedz
Pat asaras no smiekliem vien!
Dažkārt dzīvē netiek dota otra iespēja, tāpēc novērtē to, kas Tev ir, jo to tik viegli var pazaudēt…
Lai Tavām rokām vienmēr ir ko darīt
Lai Tavā makā vienmēr ir pāris monētu.
Lai saule vienmēr spīd Tavā logā,
Lai lietum vienmēr seko varavīksne,
Lai draugs vienmēr pastiepj palīdzīgu roku
Un lai dievs pilda Tavu sirdi ar prieku.
Kaut kur ir pļava –
Viena vienīgā pasaulē- Tava!
Naktīs viņa Tev sapņos smaržo
Un rītos vēl ilgi uz lūpām
Jūti medus garšu
Lai arī Tev pieder pļava,
Kurā tikai atliek ieiet
Un kur Tu būsi laimīga.
Savā dzimšanas dienā Tu vari
Atļauties mazliet vairāk – Tu vari
Skaļāk runāt nekā parasti,
Tu vari vairāk ēst,
Tu vari vairāk iedzert nekā parasti –
Un saldi noreibt,
Bet ja kļūst karsti – tu vari
Izģērbties mazliet vairāk nekā parasti!!
Lai Tavs pavards dvēseli silda
Gadi sudraba ledos kaut iet.
Vēl Tavā dārzā puķu ir gana,
Vēl kā dārzs Tava dvēsele zied!
Ik katram dzīvē ir savs stikla kalns,
Kāds sapnis, kuram visu mūžu velta,
Spožs vara zirgs, vai sudrabaini salns,
No īsta – vai no izdomāta zelta…
Es ņemu debess gabaliņu zilu
Un pielieku tam sniegpulksteni klāt,
Vēl pūpolus un smaržu pilno silu,
To visu vēlos Tev es uzdāvināt.
Šai apsveikumā sūtu bērzu prieku,
Ko apzeltījis plaukstošs lazdas zars,
Un vēl simtstūkstošs dzimtās puses nieku,
Kas Tavai sirdij prieku dāvāt var.
(Kornēlija Apškrūma)
Ar labu vārdu sauli vadi
Ar mīļu smaidu rītam pretī ej,
Un tavi nodzīvotie gadi
Kā labi vārdi skanēs pasaulei.
Brīnumu ja satikt ceri,
Nelūkojies atpakaļ!
Laimes zvaigzni sudrabotu
Jaunība sev pati kaļ.
DRAUDZĪBA IZJŪK
Kad tu būsi visu izlasījis,
Mazliet padomā, kaut tāpat vien ?
Var būt, ka tev daudz ir draugu bijis,
Man tu, zini, biji tikai viens.
Negribējās strīdēties ar tevi ?
Daudzreiz atliku ? nu rīt, nu rīt.
Nevar taču ilgāk apkrāpt sevi,
To, ko vajag, – jāvar uzrakstīt!
Zini ko, var tikai bērni mazi
Nedomājot drauga vārdu šķiest ?
Mēs, kam dzīvē nācies daudz ko pazīt,
Nedrīkstam ar vārdiem metāties!
Draugs ? tad draugs! Tu jūti viņa plecu,
Viņa solim blakus ? solis tavs.
Draudzību sev nevar pakļaut vecums,
Ja tā ir… Bet ja nu viņas nav?
Nogurstu no dienas gaitas naskās,
Kāpēc iesit vārdi, kuri glauž?
Un man liekas, ka zem drauga maskas
Tu slēp sirdi, kurai kaut kas skauž.
Zini ko, kad sanāk lielas raizes,
Drauga vārds tad ir gandrīz tas pats,
Kas ir izsalkušam gabals maizes,
Kas ir nogurušam uzmudinošs skats.
Redzot drauga jautājošo seju,
Tu ar vārdiem nekautrējies sist,
Parādīji ceļu, kurā ejot
Šodien, rīt ? man vajadzēja krist.
Nepakritu, jo tu nesaprati,
Steigdams melus labos vārdos vīt,
Nesaprati to, ka dzīve pati
Katru vardu atnāk pārbaudīt.
Kad tu būsi visu izlasījis,
Mazliet padomā, kaut tāpat vien ?
Var būt, ka tev daudz ir draugu bijis,
Man tu, zini… bija tikai viens.
Ojārs Vācietis 1954. gads
Pavasara ziedu mirdzošajās acīs
paslēpies ir saules stariņš draisks.
Runāsim par laimi ziedoņlaikā,
laime nemīl viena pavasarī būt.
Tā mīl ziedus, mirdzumu mums acīs,
vēlas dvēselēs par ceļa vēju kļūt.
Runāsim par laimi, gaismu, ziediem
vārdi negaisīs, tie katram pieskarsies.
Runāsim par laimi ziedoņlaikā!
Nāk pavasaris, satiksimies parkā,
kur Daugava ar Pērsi tiekas,
kur lakstīgalas, rīta rasu dzerot,
lej savas jaukās melodijas.
Sanāksim mēs norunātā vietā,
savas dziesmas kopā dziedāsim
un rīta rasas mirdzošajā gaismā
gadu vējiem līdzās ziedēsim.
Raudzīsimies senā pilskalnā,
kur mūra logos sauli meklēsim.
Vai silda tā, kā tālā jaunībā?
To saules stariem katrs prasīsim.
Nāk pavasaris, satiksimies parkā,
saviem sapņiem lidot atļausim.
Vai spēs tie ziedēt, gaismā iemirdzēt?
To gadu vējiem klusi vaicāsim.
Notici brīnumam, un tas atnāks.
Varbūt Ziemsvētkos vai Jaungadā pa sniegu atbridīs.
Varbūt pavasarī, vasarā vai rudenī pa ūdeni atpeldēs,
Vai kādudien – pa gaisu atlidos.
Notici brīnumam, -notici sev!
Lai Tavas domas un darbi Tevi brīnumainu dara!
Notici brīnumam!
Līga Kaufmane
Pavasari, pavasari,
Tu jau visu, visu vari.
Atnes vizbulīšu klēpi,
Ko zem sniegiem gravā slēpi.
Dāvā kokiem zaļas lapas,
Atver bērzu sulām tapas.
Es ar blakusmājas Juri
Likšu bērzā strazdu būri.
Atsūti jau tagad maiju,
Tad ar savu lelli Paiju
Varēšu uz skolu doties,
Ābecītē paskoloties.
Vēl, ja nebūtu par grūtu,
Mazu brālīti man sūti.
Pavasari, pavasari,
Tu jau visu, visu vari!
Kur mežam ziemas miegs
nav lāgā izgulēts,
ir šorīt piedzimis
mazs, priecīgs vizbulēns.
Viņš runāt nemāk vēl, vien acis
mirkšķina,
ar sīkām saknelēm
pa smiltīm šņirkšķina.
Neko tam neprasi,
neko tam nesaki,
jo viņš mūs pirmais redz,
mēs – viņa vecāki.
Pienenītes, pienenītes
Sēd uz zaļas pakalnītes;
Iet garām mīļā saule,
Dod visām labu rītu.
Pienenītes, pienenītes,
Mums tā skaisti radoties;
Visa esmu tīra zelta,
Jums zeltīti lindraciņi.
Māmiņ, mīļo māmiķīti,
Nāc un paskaties tu ar:
Dārzā pirmo vijolīti
Izplaukušu redzēt var.
Pašā vidū tai no zelta
Tāda maza, maza sirds,
Un no rīta rasas smelta
Virsū skaista zīle mirdz.
Kam to vijolīti plūksim,
Kam to spraudīsim pie krūts?
Jeb vai biti ciemā lūgsim,
Lai tā jaunu medu sūc.
Brien briedis pāri jūrai,
Peld pļavā siļķu bars,
dzied bērza zarā kurmis
tik spožs kā saules stars.
Dzied bērza zarā kurmis
tik līksmi, cik vien var.
Es arī dziedu līdzi:
Klāt atkal pavasars!!!
Mirdz pavasara lietiņš
Kā vielgls zelta sietiņš.
Kas gan no viņa bijās?
Viss tinas pērļu dzijās.
Lai rasina, cik tīkas!
Ceļ asni galvas līkas.
No visām zemes spraugām
Var redzēt zāli augam.
Maziņi, mīliņi, mīkstiņi, maidziņi
Piekalnes pūpolu pūkainie vaidziņi
Siltajā saulītē šupojas smaidoši,
Gājēja mīlīgā glāstiņa gaidoši.
Palaid man’ piekalnē, māmiņa mīļajā,
Zeltu kur vizina saulīte zvīļāja, –
Mājā mums pārnesti pūpolus svaidziņus,
Maziņus, mīļiņus, mīkstiņus, maidziņus.
Pūpoliņi, pūpoliņi,
Pavasara paudējiņi,
Birzmalītē,
Piesaulītē,
Viz pa gabalu jau viņi.
Apkārt kaili, rudi ciņi,
Sausu niedru karodziņi;
Bet tiem pāri
Glezni, vāri
Margo viņi – pūpoliņi.
Kas tos daiļi darināja?
Kas tos kokos karināja-
Baltbalotus,
Mīkstmaigotus,
Kad vēl sniegam gravā māja?
Dienvidū, kad lauskis snauda,
Saules meitas vērpa , auda
Klusi viņus,
pūpoliņus
Un tos zaru zaros sprauda.
Pūpoliņi, pūpoliņi,
Ai, cik mīksti, maigi viņi!
Gaisa fejas
Glauž tur sejas –
Tie ir viņu spilventiņi!
Aiziet ziema, aiziet sniegi,
Debess laižas lejup liegi,
Strautu dzīvā ūdentiņā
Augu dienu smejas viņa.
Dziļi zemē saknes mana:
Tumsas dienu nu ir gana,
Trūdu segu projām veļam,
Gaismai pretim galvu ceļam!
Cīrulīt, dziesmas raisi,
Saules pilni visi gaisi,
Saules pilna sirds ikviena,
Zeltā mirgo gaiša diena!
Šai Ziemassvētku naktī, kad svecītes mirdz,
Saki visu, kas sakāms, saki to no sirds,
Tas palīdzēs ielīksmot, piedot un lūgt,
Tas palīdzēs visiem daudz labākiem kļūt !
Reiz mežā dzima eglīte,
Un kādreiz arī sniga.
Bij sals līdz mīnus divdesmit,
Bet tagad bieza migla.
Tik viens mums visiem palicis,
Ik katru gadu atkal.
Mēs gaidam svētku brīnumu,
To novēlam ikkatram.
Ziemassvētki drīz jau būs,
Visiem sirdis līksmas kļūs,
Eglīti jau tētis nes,
Mācos dzejolīti es.
Lai Ziemassvētku gaišums
Sasilda tās dienas,
Kas pēdās saltiem
Sniegputeņiem nāks,
Un lai no egļu
Svecītes kaut vienas
Simts dienu sirdī
Uzmirdz savādāk!
/K. Apškrūma/
Lai rūķis mazs, bet stipru garu,
Nes maisu pilnu, lielu svaru,
Būs visiem dāvanas, tik nezin kas,
Tās dabūt cer, vai liels, vai mazs.
Pie sliekšņa noliks, projām muks
Un atkal mežā pēdas juks.
Tad gadu atrast nevarēs,
Pēc gada atkal atrast spēs.
Gaišus, priecīgus Ziemassvētkus gan mazajiem, gan lielajiem!
Lai tev laime,
Lai tev prieks,
Un lai rītos,
Nenāk miegs!
Vizuļo istabās puzuri kārti,
Sētās, kur puteņi sniegpārslas jauc,
Celiņi slaucīti, atcelti vārti:
Rakstītās kamanās Ziemassvētki brauc.
Pie zaļas egles meža vidū
Balts glaužas Ziemassvētku sniegs.
Lai arī Jaunā gadā būtu
Mums labs un mirdzošs acīs prieks.
Piespiest pie rūtim lūpas un pieri,
Klajums lai pārredzams tiek,
Lūkoties, cik uz skujiņām mierīgs
Ziemassvētku vakarā sniegs.
Aizkrāsnes gaišas un aizdurves gaišas.
Atspīd Vistumšākais kakts.
Bultas ir vaļā, un aizbāznis aizšauts-
Mīksta un klusa nāk nakts.
Mēness to pavada zeltītā važā
Un tā pulkstentiņš šķind…
Ledus izkusis karstajā dvašā,
Sirds vēl kā netico tmin,
Kas gan tā veļas,
Un dzirksteles šķeļas,
Un pakavi sniegu jauc…
/Olga Lisovska/
Šīs dienas pirms Ziemassvētkiem
Ved mūs pretim kādam baltam
Klusumam, aiz kura ir
Kaut kas mīļš, sen aizmirsts
Un pazaudēts, kas mums
Atkal no jauna jāatrod…
/K.Skalbe/
Cik nevēlami bērni aug!
Vai arī mēs tā augam?
Vel nav ne gadiņš pagājis,
No ratiņiem kāpj laukā.
Vēl tīktos mazo brēkuli
Uz rokām paucināt,
Bet viņš jau pats grib kājām iet,
Viņš pats grib visu zināt.
Un it nekas nav atgriežams,
Viss rit un rit uz priekšu,
Māt, paskaties-tavs mazulis
Jau smeļ ar pilnu riekšu.
No smiekliem smeļ, no asarām,
No sūras dzīves dziras,
Jau sakarsis un aizelsies,
No dienas dienā iras…
Šajā mirklī – brīdi stāt!
Pavērties zvaigznēs un padomāt.
Šai baltajā klusumā iespējams viss,
Kas vēl nav bijis un noticis!
Ziema zili balta
Laiks kā ledus salst.
Ei uz skolu skaties
Vai nav deguns balts…
Paberzē ar plaukstu
Pieliec soli draugs.
Un vairs nav par aukstu
Laiciņš tīri jauks!
Visskaistākais ir tas, kas nepārmainās,
Šis brīnums, brīnums tūkstošgadīgais,
Šīs atbalsis no kāda tāla zvana,
Šo seno dziesmu dzidrā skanēšana,
Šis siltums, smaržu pilnais gaiss.
Lai kādus vārdus lūpas sacīt steigtu,
Visskaistākos jau pateicis ir kāds,
Lai sirdis atvērtu, lai svēto stundu sveiktu,
gadsimtiem atkārtoto vēsti teiktu –
Nu miers virs zemes, cilvēkiem labs prāts!
Mirdz zvaigznes pusnaktī vēlā,
Šalc eglēs puteņa vējš,
Un sīksīkiem soļiem pa taciņu šauru
Pie jums atnāk svētku prieks.
Saules zelta piebiruši
Visi mazi pudurīši
Būt tādam saulainam
Tavam dzīves gājumam!
Pirms iededz sveci egles zarā,
Dedz svētku liesmu sirdī savā,
Ar piedošanu, sapratni,
Ar mīlestības dzirksteli
Un tici – tas ir Tavā varā
Nest gaismu, kā to sveces dara.
… Un lēni durvis veras:
Tēvs zaļu egli nes,
Un zaros tai pārslas zaigo
Kā baltas zvaigznītes.
Un vienu svecīti spožu
Dedz māte un eglītē liek:
Cik gaiši un silti viņas
Kā saulītē visapkārt tiek!
„Pie taviem šūpuļiem stāvu” —
Tad tēvs un māte dzied,
Un lielas, zilas zvaigznes
Aiz sniegotā loga dzied…
/A. Saulietis/
Kā pastkartē senā
Pāri sniegotiem kokiem
Uz mijkrēšļa samta
Spīd pilnmēness,
Un zvaigznes ar ābelēm
Sadodas rokās
Un pasauli debesu
klusumā nes.
Kā pastkartē senā
Viz mirdzošā rotā
Gan smildziņa sīka,
Gan čiekurots zars,
Ak, Ziemassvētki,
Jūs tāpēc mums doti,
Uz labo lai mainītos
Cilvēka gars.
/Kornēlija Apšukrūma/
Arvien, arvien vēl sapnis sirdi saista
Un augšā ceļ, kas laiku tumsā rakts,
Cik mīļa bij’, cik brīnišķīgi skaista
Reiz bērnu dienās Ziemassvētku nakts!
Dziedam, dziedam, laimi vēlam,
Savam mīļam, dārgam dēlam.
Lai Tev dzīvē lielais spēks,
Kabatās, lai nav tev grēks.
Tici stipri, tici cieši,
Tici savam brīnumam.
Un reiz Ziemassvētku naktī
Redzēsi tu rozes uzziedam.
Katrā brīnumsvecītē
Maziņš brīnumiņš,
Ne čiku, ne grabu –
Sēž iekšā viņš.
Kad pāri eglītes pleciem
Sudraba vītnes vijas un jūk
Ziņkārais brīnums
Laukā sprūk.
Sprakšķēdams, sprēgādams,
Kā sienāzis lēkādams,
Gaisu jaukdams un maisīdams,
Brīnumpuparus kaisīdams.
/V.Ļūdens/
Ziemelis pār laukiem skrien,
Salatēvs pa dubļiem brien,
Elsdams nes tas dāvanmaisu
Un sviedri pludina tam miesu.
Acis aukšup zibšņus raida,
Parādamies sniegu gaida,
Bet lietus mākonis tam sauc –
Jaunaisgads ar sniegu brauc!
Kad Ziemssvētku naktī sāk drebēt jums rūtis,
Tad ziniet – aiz loga sit Ziemsvētku rūķis!
Kas ielaidīs viņu, tas sapratīs pats,
Ka rūķis ja ienāk, būs laimīgs tad gads!
(I.Skapste)
Jaunam kļūt, tas nozīmē ko jaunu
Allaž sevī rast un citos gūt,
Un ja tā, tad gadus neņem ļaunā–
Vecums palīdz mūžam jaunam būt.
Lai sasildās sirds tai baltajā dziesmā,
Ko šovakar zeme ar debesīm dzied.
Lai saglabā sirds to svecīšu liesmu,
Ar kuru droši caur puteņiem iet.
Kā svece deg.
Cik skaisti svece deg!
Cik balta liesma šūpodamās mirgo!
Un tumsa bēg. Un atkal — gaisma bēg.
Un Dievs ar velnu manu dvēsli tirgo.
Bet svece deg.
Cik skaisti svece deg!
Un tumsa kuplo galvu noliec brīna:
No sākuma līdz beigām balta deg,
Līdz deglis lēnām ieslīgst parafīnā.
Bet kaut kas blāv,
Vēl kaut kas gaiši blāv,
Vēl manās acīs sveču gaisma mirgo.
Bet priekšā lielais debess tirgus stāv,
Kur Dievs ar velnu sveču dvēsles tirgo.
/I. Ziedonis/
Ceļš nekļūst īsāks mums no labiem vēlējumiem,
Un arī nesamais par gramu vieglāks nepaliek,
Bet labo vēlējumu ceļā ātrāk uzzied ievas
Un ziema mīkstām, siltām pārslām snieg.
Lai ilgas pēc Ziemassvētkiem
Tev sniedz mieru, kas iemājotu Tavā sirdī,
Baltas domas un cerības, kas piepildās,
Ticību, kas netiek pievilta,-
Gaišo svētku prieku un ilgstošu mīlestību!
Ai, gadi, gadi, jūs dievi un velni,
Un tomēr piedzimt un dzīvot ir prieks,-
Ja mākoņi uzbrūk kā darva un pelni,
Lai lietus mirdz zeltā un sudrabā sniegs.
Ziemassvētku rīts jau klāt,
Un jāskaita man pantiņu,
Lai par jauku pantiņu
Dabūtu vienu mantiņu.
Kā sniegi kalnu galotnēs
Lai mūžam balti būtu mēs.
Pirms saules jau tie iedegas
Un sārtā zelta blāzmojas.
Kad lejas smaga krēsla klāj,
Vēl viņi kvēlot nenostāj.
Kaut bieži viņi dienvidos
Gaist zili baltos debešos,
Drīz tomēr miglas atstās tos
Un viņi sauli atstaros.
Kā sniegi kalnu galotnēs
Lai mūžam balti būtu mēs.
/J. Jaunsudrabiņš/
Svētki atnāk un aiziet, bet paliek prieks
Par svecēm, egli un dāvanām,
par sirdi, ko cilvēks neaizliedz,
dvēselei mācot būt baltai.
Un tad nav svarīgi:
Ir vai nav sniegs,
Jo ceļš atvērts gaišākām domām…
/M.Svīķe/
Uz egļu zariem lēni sasnieg sniegs,
Katrs kaut ko cer un kaut ko gaida.
Nāk Ziemassvētki, klusi atnāk prieks,
Sirds paliek gaišāka, un acis smaida.
Būt vienmēr veselai un jaunai,
Un just, ka spēks pār malām iet,
Aiz spēka pārpilnības raudāt,
Aiz spēka pārpilnības smiet.
Zvaigznes izdejot no grīdas,
No griestiem sauli izdziedāt.
Un magonīšu gultu taisīt,
Un rožu paladziņu klāt.
No rītiem pamosties aiz laimes,
ar basām kājām dārzā skriet.
Būt vienmēr veselai un jaunai,
Kad pašas sirds Tev zied!
Sidrabiņa lietiņš lija,
Ziemassvētku vakarā.
Visi sīki žagariņi,
Sidrabiņu vizināja.
Mežā auga eglīte
Citam eglēm blakus.
Tur mēs viņu atradām,
Brienot sniega taku.
Jauka bija eglīte,
Baltā sagšā tīta.
Zara galā šūpojās
Brūna vāverīte.
Egli līdz ar vāveri
Dzīrāmies nest mājas.
Kuplaste — žēl! — aizskrēja
Vieglām, žiglām kājām.
Ko var darīt — pārnesām
Eglīti vien mājās.
Izrotājām svecītēm,
Jaungadā kā klājas.
Tagad viss te jauks un skaists —
Skujas smaržo, sveces laistās.
Tikai vienu teikšu es:
Žēl, ka nav še vāveres!
/P. Sils/
Nosūnojušu jumta rindu
Lejā redz jau pavizot,
Vēja liektas akas vindu
Pārnācēju sveicinot.
Mājas krēslu zeltīdama,
Iekšā jautri sprēgā guns,
Tuvu laimi veltīdama,
Līksmas rejas raida suns.
Vecu dūmu smaržas vijas
Še ap tumšām palodām.
Skūpsti, apkampieni mijas
Nu ar smiekliem, valodām.
Sniegbaltīte rūķus meklē!
Laimi – saldu kā medu!
Mīlestību – kā tikko plūktu ābolu!
Prieku – dedzīgu kā pipari!
Pārticību – tik daudz kā dzērvenes purvā!
Draudzību – noturīgu kā citrona garša!
Mieru – baltu kā piens!
Kā vēja spārniem steidzas gadi,
Ikviens no viņiem tevi skar.
Nekad mēs nebūsim vairs tādi,
Kādi bijām vakar,aizvakar.
Zaķēns mežā ezi sauc
“Kur gan palicis mans draugs,
Sniegi snieg un putina
Kā lai tagad atrod to?”
Vāverīte kokā smej
“Velti draugu meklēt iet”
Kamēr sals un kamēr sniegs
Ezim mežā ziemas miegs.
Te viņš bija, te viņš zuda,
Sidrabkaltais mēnestiņš;
Un te atkal spožs no jauna
Parādās pie debess viņš.
Miglas tēli mēnestiņam
Viegli, balti garām slīd:
Brīžam aizsedz seju viņam,
Brīžam ļauj tam pasmaidīt.
Ietīts sidrabsarmas tvaikā,
Daiļi, daiļi viz viss ārs,
Tā kā daždien ziedu laikā
Baltos ziedos ābeļdārzs.
Eju, eju, lūkodamies
Āra ainā brīnišķā,
Un kā ziemas pasaciņa
Manām acīm liekas tā.
/V. Plūdonis/
Nekā, nekā nav šorīt cita,
tikai baltais, baltais puteņa sniegs,
un baltajai pasaulei galvā saule
mirdzošu kroni liek.
nekā, nekā nav dvēselē cita,
tikai gaisma, gaisma aug un viz,
un mežmalas priedē vientuļa vārna
sargā lielas debesis.
viss labais, kas sapņots pirms
Ziemassvētkiem,
nu mirdzošā gaismā pārvērties šķiet,
un žubītes dvaša kā cerība gaiša
loga rūtī rakstaini zied.
/U. Auseklis/
Ļuj sirdij klusi saprast-
Cik Dieva laiks šis svēts,
Kad atkal ejam atrast,
Kas bija pazaudēts.
No bērna dienu miņām
Kāds spožums iemirdzas!
Ja atcerē pie viņām
Sirds kādreiz kavējas.
Jau plivo sveču liesmās
Zaļš egles svinīgums.
Sirds augšup ceļas dziesmās:
“Ir dzimis glābējs mums!”
Paveikt nepaveicamo,
Saglabāt neiespējamo,
Par spīti ikdienišķībai –
Izplaucēt brīnumu dzīvē,
Par spīti grūtumam –
Laimīgiem būt!
/L. Brīdaka/
Pelēns spicē savas ausis –
Krāsnī cepts tiek svētku rausis!
Ciemiņiem būs gardumiņš
-“Arī man tiks gabaliņš!”
Vai tu zini, eglīte,
Cik tu tagad skaista?
Spožas, spožas liesmiņas
Tavos zaros laistās.
Vai tu zini, eglīte,
Cik mums līksmas sirdis?
Tev mēs dziedam dziesmiņas,
Tu jau viņas dzirdi.
Vai tu zini, eglīte,
Kāpēc mēs tā smaidām?
Pašu Sala tētiņu
Šodien ciemos gaidām.
/Dz. Rinkule—Zemzare/
Kūst svecīšu gaismā Ziemassvētku vakars,
Un Tā kā bērnībā noticam mēs,
Ka cerības visas, kas rodas sirdī,
Kā zelta ābele uzziedēt spēs.
Šai svētā naktī zem un debess zvīļo,
Šai naktī sirds ar zvaigznēm sarunājas,
Viss ienaids rimst, cits citu atkal mīļo,
Pār visu miera siltie spārni klājas.
Šai naktī ejot zaigo tavas pēdas,
Šī nakts spēj šaubās cerību tev iedot,
Šī nakts ļauj aizmirst visas, visas bēdas
Un māca tevi mīlot visu piedot.
Šī nakts ir debess vārtus atvērusi,
Pār zemes tumsu dedz tā zvaigžņu loku,
Un naktī šai uz katra galvas klusi
Dievs svētot uzliek savu mīļo roku.
/V.Mora/
Es gribu pacelt acis un klusi pateikties,
Par šo skaisto dienu, ko dāvājis man Dievs
Un solijumu siltu es gribu viņam dot.
Ar tīru skaidru sirdi šo dienu nodzīvot.
Kļūsti kā bērns, ļauj, lai šonakt tavs prieks
Atmiņu kupenas bradā.
Uzticies brīnumam, trauslam kā sniegs,
Vienu vakaru gadā.
Viss, kas vēl tevī bija šaubīgs un salts,
Izkusīs ticībā liegā,
Ziemsvētku pusnaktī iesnigsi balts,
Iesnigsi sapnī kā sniegā.
Sniegmātes maisam vīle ira,
Sniega pārsliņas bira, bira,
Sniegmāte ķēra,
Pārslas bēra
Atpakaļ maisā, – Visas visapkārt izskrēja gaisā.
Ķer! ķer! ķer! ķer!
Ber! ber! ber! ber!
Ak, tas ir grūti!
Vējiņ, ko pūt?
Kurš sniegmātei palīdzēs tvarstīt?
Kurš vējam pārsliņas bārstīt?
/Rainis/
Es palūgšu baltajam enģelim,
Kurš man tik pazīstams šķiet –
Lai aiziet pie Tevis un palūko,
Kā Tev šais Ziemsvētkos iet?
Lai uzliek roku uz pleca,
Un nekad vairs nenoņem nost.
Lai liktens asie zobi,
Jaunas brūces nespēj vairs kost.
Es palūgšu baltajam eņģelim,
Kurš man tik pazīstams šķiet.
Lai pēc tumsas, atnāk gaisma,
Un projām vairs neaiziet!
Tik viegli baltas pārslas krīt,
Kas maigi zemi sedz.
Bet sirdī iespīd brīnumstars,
Ko skatiens nesaredz.
Un nav jau tā ka jāzina viss,
Lai paliek noslēpums!
Lai mirdzošs rūķis laimi nes,
Līdz malām pilnu maisu.
Un pazūd visas neveiksmes
Kā putekļi pa gaisu.
Nāk balta nakts ar maigumu un rotām,
Un ledus prizmās zvaigžņu stari lūst,
Pa baznīcām un zālēm apgaismotām
Kā šalcošs ūdens ļaužu straumes plūst.
Aiz zvana zvans dzied melodiju ēnā,
Un tūkstoš balsīs saldi elpo gaiss…
Bet man šai naktī tīkas vienam ēnā
Par Tevi domāt, Gaišais, Mūžīgais.
(J.Ziemeļnieks)
Ziemassvētku rītā
Salavecis spiež grīdā,
Lai pie tevis tiktu
Un dāvanu zem egles liktu.
Sidraba mēnestiņš
Veļas pa gaisu,
Sētā nāk rūķīts
Ar dāvanu maisu.
Atnāca, nolika
Priekšnamā klusi
Un aizgāja tālāk
Uz kaimiņu pusi.
Ne manīja sētnieks,
Ne ierējās suns,
Bet kur bija tas bijis,
Gaiši iedegās guns.
/V.Plūdonis/