Vai atceries to dienu…
To skatienu vienu…
Kad mūsu acis satikās
Un mūsu lūpas saskārās?
Vai tā bija nejaušība,
Vai likteņa neveiklība?
Tas liekas tik skaisti
Un dīvaini…tas viss!!!
Bet tam vairs nav nozīmes,
Jo man patik tava klātbūtne..
Man patīk ik brīdi,
Ik sekunde, minūte, stunda.
Tu esi tas vienīgais,
Kuru vēlos sev blakus!
Tev nav neviens līdzīgais
Ar kuru vēlos tikties slepus!
Vai atceries to dienu…
To skatienu vienu…
Kad mūsu acis satikās
Un mūsu lūpas saskārās?
Kas ir mīlestība?
Tā ir gulbja dziesma.
Kas ir mīlestība?
Kvēla uguns liesma.
Kas ir mīlestība?
Duncis sirdī durts.
Kas ir mīlestība?
Burts plus vēl viens burts.
Kas ir mīlestība?
Vēja spārni doti.
Kas ir mīlestība?
Ziedi, asarām apgleznoti.
Kas ir mīlestība?
Asaru plūdi naktī.
Kas ir mīlestība?
Laime, citiem zagtā…
Sniegi sniga, putināja, pūtin pūta ziemelis,
Negribēja atkāpties,
Negribēja pavasari it ne tuvu, tuvu laist.
Un tad vaigus piepūtis, cik vien spēka pūta
Dienvidu vējš tam pretī, nespēja vairs ziemelis
Spēkoties tam pretī.
Kusa ledus, sniegs tam līdz – pavasaris drīz!
Plaukst pirmais pūpolzars, daba mostas,
Skrien strautiņi čalodami, atlido putni kāšos,
Sveic sauli sniegpulkstenītes,
Pelēkais lauks par zaļu paklāju top.
Mežs pamodies smeļas spēku,
Sāk pārģērbties zaļās drēbēs.
Vārda diena, vārda diena,
Visi apsveic – ak kāds prieks!
Radi, draugi, kaimiņi,
Tētis, māsa, māmiņa.
Koša kleita mugurā,
Mati – skaistā frizūrā,
Vāžu vairāk mājās nav,
Ziedi visās malās jau,
Svētku galds vai lūztin-lūzt,
Ciemiņi tik mājā plūst..
Visi uzteic, lielin liela,
Audz tu meitiņ, skaista, liela,
Lai tev vienmēr sejā smaids,
Un pa logu ārā – naids!
Vecākus tu vienmēr klausi,
Mācies labi, skolojies,
Tad tev dzīvē neies gausi,
Priekšroka vien tiem, kas zin,
Visi ceļi tad ir vaļā – tikai jāizvēlas viens.
Vakarā, kad mēness blāvs
Parādās pie debess klāja,
Aprims čalas, kluss ir mājā,
Tikai tad ar draugu dārzā,
Roku rokā pastaigā,
Kur vēl lielāka ir laime
Kā vien just – ka tevi mīl!
Tad ar tava sirds priekš visiem
Vienmēr labvēlīga būs!
/Romāns Valters/
Kas dienas bijušās var pārskaitīt,
Arvien nāk jaunas aizgājušo vietā,
Un gadi tad starp tām kā dzintars spīd,
Un jaunas zvaigznes sijā laika sietā.