Māmiņ, mīļo māmiķīti,
Nāc un paskaties tu ar:
Dārzā pirmo vijolīti
Izplaukušu redzēt var.
Pašā vidū tai no zelta
Tāda maza, maza sirds,
Un no rīta rasas smelta
Virsū skaista zīle mirdz.
Kam to vijolīti plūksim,
Kam to spraudīsim pie krūts?
Jeb vai biti ciemā lūgsim,
Lai tā jaunu medu sūc.
Brien briedis pāri jūrai,
Peld pļavā siļķu bars,
dzied bērza zarā kurmis
tik spožs kā saules stars.
Dzied bērza zarā kurmis
tik līksmi, cik vien var.
Es arī dziedu līdzi:
Klāt atkal pavasars!!!
Mirdz pavasara lietiņš
Kā vielgls zelta sietiņš.
Kas gan no viņa bijās?
Viss tinas pērļu dzijās.
Lai rasina, cik tīkas!
Ceļ asni galvas līkas.
No visām zemes spraugām
Var redzēt zāli augam.
Maziņi, mīliņi, mīkstiņi, maidziņi
Piekalnes pūpolu pūkainie vaidziņi
Siltajā saulītē šupojas smaidoši,
Gājēja mīlīgā glāstiņa gaidoši.
Palaid man’ piekalnē, māmiņa mīļajā,
Zeltu kur vizina saulīte zvīļāja, –
Mājā mums pārnesti pūpolus svaidziņus,
Maziņus, mīļiņus, mīkstiņus, maidziņus.
Pūpoliņi, pūpoliņi,
Pavasara paudējiņi,
Birzmalītē,
Piesaulītē,
Viz pa gabalu jau viņi.
Apkārt kaili, rudi ciņi,
Sausu niedru karodziņi;
Bet tiem pāri
Glezni, vāri
Margo viņi – pūpoliņi.
Kas tos daiļi darināja?
Kas tos kokos karināja-
Baltbalotus,
Mīkstmaigotus,
Kad vēl sniegam gravā māja?
Dienvidū, kad lauskis snauda,
Saules meitas vērpa , auda
Klusi viņus,
pūpoliņus
Un tos zaru zaros sprauda.
Pūpoliņi, pūpoliņi,
Ai, cik mīksti, maigi viņi!
Gaisa fejas
Glauž tur sejas –
Tie ir viņu spilventiņi!