Aiziet ziema, aiziet sniegi,
Debess laižas lejup liegi,
Strautu dzīvā ūdentiņā
Augu dienu smejas viņa.
Dziļi zemē saknes mana:
Tumsas dienu nu ir gana,
Trūdu segu projām veļam,
Gaismai pretim galvu ceļam!
Cīrulīt, dziesmas raisi,
Saules pilni visi gaisi,
Saules pilna sirds ikviena,
Zeltā mirgo gaiša diena!
Raudzīties drošu skatu,
Paturēt siltumu smaidā,
Nosargāt laimi sirdī,
Gribēt mazliet vairāk par gribu,
Starot mazliet tālāk par staru,
Mīlēt ar mīlestību.
(M. Laukmane)
Ziemassvētki nu ir klāt,
Dāvanas kā gribas man!
Citas lielas, citas mazas
Tomēr visas mīļas, labas.
Kad svētvakars pār zemi staigā
Tik tīrs un gaišs top tevī viss-
Kā asara no Dieva vaiga,
Ko viņš pār tevi raudājis.
Balts sniedziņš snieg uz skujiņām,
Un, maigi dziedot, pulkstens skan;
Mirdz šur tur ciemos ugunis,
Un sirds tā laimīgi pukst man.
Man ir, it kā kad paceltos
Gars augstumos, kur debess telts
Ir pulcējusi eņģeļus,
Kur āres spīd kā spožais zelts.
Es saprotu, es sajūtu,
Ka šeit uz zemes spodrība –
Tas augstākais, ko mums var dot,
Un skaidram būt ir godība.
Ai, māmiņa, cik laba tu,
Tu mani baltu mazgāji,
No acīm skūpstot asaras,
Man svētku drānas uztērpi.
Ai, māmiņa, vai mūžīgi
Es varēšu tāds skaidr(i)s būt,
Jeb vai būs likten\s nolēmis
Man citādam virs zemes kļūt?
Balts sniedziņš snieg uz skujiņam,
Un, maigi dziedot, pulksten\s skan;
Mirdz šur tur ciemos ugunis,
Un sirds pukst aplaimota man.
/J.Poruks/