Sidraba mēnestiņš
Veļas pa gaisu,
Sētā nāk rūķīts
Ar dāvanu maisu.
Atnāca, nolika
Priekšnamā klusi
Un aizgāja tālāk
Uz kaimiņu pusi.
Ne manīja sētnieks,
Ne ierējās suns,
Bet kur bija tas bijis,
Gaiši iedegās guns.
/V.Plūdonis/
Sniegmātes maisam vīle ira
Sniegmātes maisam vīle ira,
Sniega pārsliņas bira, bira,
Sniegmāte ķēra,
Pārslas bēra
Atpakaļ maisā, – Visas visapkārt izskrēja gaisā.
Ķer! ķer! ķer! ķer!
Ber! ber! ber! ber!
Ak, tas ir grūti!
Vējiņ, ko pūt?
Kurš sniegmātei palīdzēs tvarstīt?
Kurš vējam pārsliņas bārstīt?
/Rainis/
Gan ar sniegiem, gan ar saliem
Gan ar sniegiem, gan ar saliem,
gan ar lauskiem skaļš —
gads ir balts no abiem galiem
un pa vidu zaļš.
Zaļi balti strīpains pīrāgs —
tāds ir katrs gads.
Bet ir diena, kurā tīrāks
vēlies būt tu pats.
Visu atceries, kas bija
un — kā tālāk ies.
Visiem vajag gadu mijā
kaut ko vēlēties.
Augstu zvaigzni, tālu ceļu
tālu pasaulē,
lai nav Jaunā gada meļu,
arī sliņķu nē.
Tik daudz ābolu lai sārto,
ka vairs nav kur bāzt,
un lai saldējumu pārdot
dubultporcijās.
Un lai. . . Par to labāk klusēt:
gan jau dzirdēs gads. . .
Vēlēšanās — tā ir puse,
otra puse — pats.
Tas viss paša ziņā paliek —
prieks būs kluss vai skaļš.
Gads ir balts no abiem galiem
un pa vidu zaļš.
/O. Vācietis/
Vai tu zini, eglīte
Vai tu zini, eglīte,
Cik tu tagad skaista?
Spožas, spožas liesmiņas
Tavos zaros laistās.
Vai tu zini, eglīte,
Cik mums līksmas sirdis?
Tev mēs dziedam dziesmiņas,
Tu jau viņas dzirdi.
Vai tu zini, eglīte,
Kāpēc mēs tā smaidām?
Pašu Sala tētiņu
Šodien ciemos gaidām.
/Dz. Rinkule—Zemzare/
Te viņš bija, te viņš zuda
Te viņš bija, te viņš zuda,
Sidrabkaltais mēnestiņš;
Un te atkal spožs no jauna
Parādās pie debess viņš.
Miglas tēli mēnestiņam
Viegli, balti garām slīd:
Brīžam aizsedz seju viņam,
Brīžam ļauj tam pasmaidīt.
Ietīts sidrabsarmas tvaikā,
Daiļi, daiļi viz viss ārs,
Tā kā daždien ziedu laikā
Baltos ziedos ābeļdārzs.
Eju, eju, lūkodamies
Āra ainā brīnišķā,
Un kā ziemas pasaciņa
Manām acīm liekas tā.
/V. Plūdonis/