Es naktī sapni redzēju
Un asaras man lija,
Jo Tevis uz zemes šīs vairs nebija…
Man sirds bij? tukša,
Man trūka gaiss…
Man likās- apstājies ir laiks.
Bet tas bija tikai sapnis,
Tomēr asaras man lija,
Jo tevis uz šīs zemes vairs nebija…
Nebēdā par skolu dikti!
Nebēdā par skolu dikti!
Galu galā nav tik slikti!
Senči ? jāa, tie gan būs pikti,
Tie gan sados Tev pa rihti!
Piezīmes – tas tīrais nieks,
Vai no tā Tev tiek kāds prieks?
Protams, nē, bet kam tas rūp!
Tik, lai senčiem mati kūp!
Lai vai kā, bet vienmēr zini,
Ja Tev grūti – meklē mani!
Visas bēdas izrunāsim,
Kopā kaut ko izdomāsim!!!
Draugs, kas tas ir?
Draugs, kas tas ir? … Kā to definēt? …
Draugs tas man esi Tu…
Tu, kas mani atbalsta un nesāpina…
Birstot manām asarām, Tu man tās slauki…
Jūtot bēdas Tu mani skauj…
Jūtot prieku Tu esi tas kurš priecājās ar mani…
Tu…Tu…Tu…un atkal Tu…Tu kas esi man blakus…
Tu…Un atkal Tu esi mans mīļais, labais draugs…
DRAUDZĪBA IZJŪK
DRAUDZĪBA IZJŪK
Kad tu būsi visu izlasījis,
Mazliet padomā, kaut tāpat vien ?
Var būt, ka tev daudz ir draugu bijis,
Man tu, zini, biji tikai viens.
Negribējās strīdēties ar tevi ?
Daudzreiz atliku ? nu rīt, nu rīt.
Nevar taču ilgāk apkrāpt sevi,
To, ko vajag, – jāvar uzrakstīt!
Zini ko, var tikai bērni mazi
Nedomājot drauga vārdu šķiest ?
Mēs, kam dzīvē nācies daudz ko pazīt,
Nedrīkstam ar vārdiem metāties!
Draugs ? tad draugs! Tu jūti viņa plecu,
Viņa solim blakus ? solis tavs.
Draudzību sev nevar pakļaut vecums,
Ja tā ir… Bet ja nu viņas nav?
Nogurstu no dienas gaitas naskās,
Kāpēc iesit vārdi, kuri glauž?
Un man liekas, ka zem drauga maskas
Tu slēp sirdi, kurai kaut kas skauž.
Zini ko, kad sanāk lielas raizes,
Drauga vārds tad ir gandrīz tas pats,
Kas ir izsalkušam gabals maizes,
Kas ir nogurušam uzmudinošs skats.
Redzot drauga jautājošo seju,
Tu ar vārdiem nekautrējies sist,
Parādīji ceļu, kurā ejot
Šodien, rīt ? man vajadzēja krist.
Nepakritu, jo tu nesaprati,
Steigdams melus labos vārdos vīt,
Nesaprati to, ka dzīve pati
Katru vardu atnāk pārbaudīt.
Kad tu būsi visu izlasījis,
Mazliet padomā, kaut tāpat vien ?
Var būt, ka tev daudz ir draugu bijis,
Man tu, zini… bija tikai viens.
Ojārs Vācietis 1954. gads
Kad vēlējos redzēt ābolus krītam, es paskatījos augšup
Kad vēlējos redzēt ābolus krītam, es paskatījos augšup.
Kad gribēju sajust zāles smaržu, es paskatījos lejup.
Kad gribēju satikt savus draugus, es paskatījos atpakaļ.
Kad gribēju sasniegt ko labāku savā dzīvē, es gāju uz priēkšu.
Bet tad man pazuda ābeles virs galvas
un zāle kļuva par asfaltu- tumšu bruģi,
un draugi bija tālu.
Man vajadzēja kādu….
Kādu, kas būtu virs vai zem, aiz vai blakus.
Bet blakus man jau sen nav neviena.
Gribās tālāk iet, bet atmiņas,
atmiņas tās ir aizmirstamas.
Draugi zem ābelēm, virs zāliena tusē un smej
aizmirsuši par mani un pagātni.