Draugu īstās sarunas rodas no klusēšanas. Svarīgs ir nevis pateiktais, Bet tas, ko nevajag izsacīt.

Ja kādu dienu Tev būs sajūta, ka gribi raudāt,
Piezvani man.
Es neapsolu, ka varēšu likt Tev smieties,
Bet es apsolu, ka raudāšu kopā ar Tevi.

Ja kādu dienu Tev gribēsies aizbēgt no visa
Nebaidies, bet piezvani man
Es nesolu, ka lūgšu Tev apstāties,
Bet es došos kopā ar Tevi.

Ja kādu dienu Tu negribēsi nevienu dzirdēt
Piezvani man
Un es apsolu buut ļoti klusa.

Bet ja kādā brīdī Tu zvanīsi un Tev neviens neatbildēs
Steidzies ātri pie manis, jo
Iespējams šajā brīdī Tu būsi vajadzīgs man.

Kad toreiz tevi satiku, es klusi cerēju, kaut draugi mēs būtu, kas nesāpinātu, bet vājuma brīžos viens otru dziedinātu;
Taču dienas aizsteidzās kā ziedputekšņi, ko neatgriezīs atpakaļ pat gājputni;
Jau tevi ieraugot sirds pukstēt straujāk sāka… Sirds pierada pie Tevis…
Tagad negribu sāpināt Tevi un notikušajā vainot. Nenoliedz, ka nesaprast un mīlet otru
– TĀDU ARĪ VAJAG PRAST…
STOP!!! Un viss būs beidzies!! Vēl tikai varu teikt tev vienu jauku domu-
– TU PALIKSI MAN PAR LABU DRAUGU!!!!!!

Kā viļņi pazūd jūrā,
Tā draugi pasaulē,
No viļņiem paliek putas,
No draugiem atmiņas.

Apskāviens ir kā nieka grasis uz zemes.
Tam nav liela vērtība līdz brīdim,
Kad to saņem kāds,
Kam tas patiešām nepieciešams…